Tag Archives: Jauniešu

Prezidents un Bizness

Pagājušo nedēļ

4. un 5. aprīlī

Biju uz Bizness24h konkursa otro kārtu…

Kas tur bija?

NORDIC Training International vadīta simulācijas spēle

Prezidents

 

 

Īss komentārs par to, kā mana komanda tika uz šo kārtu.

Mēs knapi tikām. 40 komandas kopā tika.  Ja mums būtu bijis kaut viens punkts mazāk – mēs nebūtu tikuši. Noveicās tīri tā neko. Par pirmo kārtu lasi šeit.

Spēle Prezidents?

Tā ir simulācijas spēle (NORDIC Training International radīta), kurā divām cilvēku grupām tiek iedota pa nodzertai valstij. Ņemot vērā, ka bijām 40 komandas, katrā pa trim, tad vienā valstī sanāca 60 cilvēku. Valstu nosaukumi ir Sarkanā un Zaļā valsts. Ir arī trešā valsts – organizatoru Dzeltenā valsts, kuriem tad tas nodzertais parāds ir jāatmaksā spēles laikā. Stundas tiek sadalītas pa gadiem, ik pēc gada ir pasīvā stunda, kad ir visādi ierobežojumi un vispār vairāk tas ir tāds brīvais laiks.

Valstīm sākumā ir doti noteikumi un pamat-likumi, kurus spēles gaitā vari mainīt kā gribi – spēles vadītājs bieži izmantoja  frāzi jūsu valsts, darat ko gribat.

Vienkāršā valodā runājot, valsts likumi spēles sākumā bija ļoti līdzīgi parastas demokrātiskas valsts likumiem (Piem. Latvija). Bija arī augstākie likumi, kurus nedrīkstēja mainīt, jo tad spēle zaudētu jēgu.

Pirms vēlēšanām, bija jāizveido klani – apvienības, kuras sastāvēja no trim komandām, un tad klani varēja izdomāt, kā vēlas sevi izvirzīt valstī un tā.

Sākumā bija jāievēl tiesnesis, pēc tam parlaments un tālākā valdības uzbūve izgāja no parlamenta (prezidenta izvēle, ministru prezidenta un pārējo ministru amatu izvērtēšana utml.). Kamēr parlaments, ministri un prezidents ņēmās, tikmēr notika sākuma-uzņēmumu izsole. Jā, es nepieminēju, mums sākumā iedeva katram pa 3’000 naudas, kā nu katrs pa klaniem un komandām izdomāja to sadalīt.

Tālāk spēles gaitā uzņēmumiem vajadzēja censties savu biznesu virzīt, lai pēc iespējas vairāk nopelnītu. Valdībai vajadzēja vadīt un uzturēt stabilu ekonomiku, lai varētu atdot pārādu un atpirkt Dzeltanās valsts īpašumu – ofisi(galdi) spēles sākumā piederēja Dzeltanajai valstij un vajadzēja maksāt par to izmantošanu.

Tāda šī spēle virspusēji izskatās. Sīkāk pastāstīšu tālāk.

Nedaudz pozitīvais un kritika un pārējais…

Uzkodas bija pietiekami. Šokolādes strūklalka un augļi, pīrāgi un virtuļi, biezpiena sieriņi un enerģijas dzērieni, tīri forši, ka, ja sāc nervozēt par spēles virzību, tad vari iet ēst kaut ko, lai nomierinātos. Pusdienas bija niecīgas – īstas pusdienas, taču ļoti maz. Notika Banku augstskolā. Nepatika, ka mūsu briefing telpa, kur mēs visi 120 bijām, ik pa laikam, sabāzti iekšā, tā bija ļoti maza. Citādi bija ērti un patīkami strādāt, laigan Zaļās valsts parlamenta galds nebija pārāk labā pozīcijā – sanāca tā itkā parlaments būtu dežurants ministru kabineta koridorim. Ļoti nepatīk (šis nav vienīgais pasākums ar tādu problēmu), ka pasākuma fotogrāfs bildes nevīžo ielikt jau nākamajā dienā. Pagājušajai kārtai man vajadzēja speciāli rakstīt e-pastu organizātoriem, lai pasteidzināt viņus. Šoreiz es nesteidzinu, paskat tagad, pat tad, ja ir pagājušas piecas(šī sestā) dienas kopš pasākuma, bilžu tāpat vēl nav pieejamu.

Spēles gaita man…..>>>>

Sākums, esam briefing telpā, kur mums uz krēsliem sagaida spēles instrukcija. Instrukcija bija pabieza – pirmā domā: “Pizģets, kur es esmu iekūlies?” Spēles vadītājs, NORDIC Training International priekšsēdētājs Uģis mums pastāsta kaut kādus sīkumus. Noskaidrojuši, ka jāveido mums tagad klani iekš mūsu valstīm, izgājām no telpas, lai veidotu klanu. Ātri izveidojās mums klans un tad mēs pārrunājām, ko kurš darīs. Viens džeks bija spēlējis šo spēli pirms tam, taču tas nepalīdzēja. Saplānojām savu lielo plānu – divi ies parlamentā, viens prezidents, vēl viens ministru prezidents, divi transporta uzņēmumos, divas kkdā citā uzņēmumā. Lielai daļai bija droši vien šādi klanu plāni un, laikam, tieši tāpēc visiem nesanāca sasniegt savas plānotās pozīcijas…izņemot man…es tiku parlamentā. Mani komandas biedri izsolē dabūja Banka1 sev. Vienu no klanietēm ieliku par ārlietu ministru. Vēl divas klanietes kaut kādu savu uzņēmumu dabūja….Un ko darīja pieredzējušais džeks ar saviem komandas biedriem – kļuva par bezdarbniekiem. Šķiet, ka divi no viņiem vēl kaut ko īsi neveiksmīgu izveidoja, taču tas pieredzējušais visu spēles laiku bija bezdarbnieks.

Pozīcijas skaidras..es parlamentā.

Parlamentā mēs bijām seši un spēles sākumā, jeb pirmo gadu valdija neliels haoss. Pa to laiku kopā ar ministru kabinetu izveidojām stabilu valdību, ieviesām nopietnas pārmaiņas, izveidojām vairākus jaunus likumus. Otrajā gadā sākumā likās, ka bijām uz pareizā ceļa, jo  parādi maksājās, stabilitāte ieviesās un vis izskatijās spoži, taču tas ātri mainijās un vis, kas potenciāli varēja noiet greizi – nogāja. Ministru kabinets jau paša pirmā gada sākumā nolēma, ka ir jāpāriet uz citu, savu zaļo, nevis dzeltano, valūtu. Tas sākumā darbojās ļoti labi, taču nelielas kļūdas dēļ, vis sabruka un uz otro gadu situācija bija smaga…vismaz valdībā. Uzņēmumiem gāja kā nu kuram, liela daļa iegāja dziļos parādos, īpaši bankas, valūtu maiņas čakarēja visiem prātu, likumu ieviešana nesekmējās pārāk labi, taču bija arī uzņēmumi, kuriem aizgāja tīri labi.

Runājot par tiesneša varu, viņš bija ievēlēts pateicoties viņa pārliecinošajiem īsajiem teikumiem. Lielot sevi, es tam jau sākumā redzēju cauri un nedevu savu balsi par viņu. Viņš bija ļoti impulsīvs un neiedziļinājās katrā mūsu izstrādātajā likumā. Brīdī, kad gribējām ieviest likumu par nodokļiem, viņš ieraugot ciparu sarakstu pateica, ka atceļ to likumu, tā viņs izdarīja arī ar citiem likumiem un atteicās pārrunāt iemeslus. Viņš traucēja visas valsts darbam, tāpēc referendumā tika nobalsots viņu atlaist. Palikām pie šķīrējtiesas.

Otrā gada laikā, parlamentam kā atsevišķam orgānam, sāka zust ietekme. Viens no mums gāja aktīvi iesaistīties minstru kabineta darbā, cits mēģināja ieguldīt ienesīgā uzņēmumā, vēl viens visu laiku sūdzējās, ka neko mēs nedaram (Mēs darījām, vienkārši katrs vairāk kaut ko individuāli, nevis kopīgi. Tas džeks laikam neko nedarija), katrs (izņemot viens) ar kaut ko nodarbojās – es ar vērošanu(kā ministrija strādā, kāda situācija ir uzņēmumiem, nodevu kādu svarīgu informāciju un tā).

Tā otrais gads beidzās un nu visiem bija jādodas kur nu katrs palika pa nakti. Valdība vēl kādu laiku palika, ievāca vēl pēdējos nodokļus un centās izdomāt, kā tikt galā ar suituāciju valstī. Izmisums gāja tik tālu, ka prezidente pat ierosināja naudas sakopēšanu, taču tas atcēlās (Tas, laikam, arī būtu pret noteikumiem, kaut gan, tas netika minēts augstākajos likumos). Es devos mājās ātrāk, jo mani komandas biedri visu pēdējo plānošanu beidza.

Jau ilgāku laiku biju plānojis apvērsumu uz otro dienu(jeb uz trešo, ceturto un piekto gadu). Tas arī bija viens no iemesliem kāpēc novēroju visu un analizēju cilvēkus un situāciju. Divi bezdarbnieki no mana klana arī gribēja ko tādu darīt, tāpēc piekritām sadarbībai. Mani plāni bija lēnāki taču stabili un droši, kamēr viena no bezdarbnieka plāniem bija ātri un balstijās uz lielu risku. Bija paredzēts, ka būs vēlēšanas pēc diviem gadiem, tas nozīmē otrās dienas rītā. Tas bezdarbnieks ar saviem plāniem bija izveidojis partiju un viņa ideja bija sagrābt varu izmantojot vēlēšanas.

Uz nākamo dienu bija arī pašnāvnieki, tie bija tie cilvēki, kas neiradās uz nākamo dienu.

Nākamais rīts un vēlēšanas..Nenormāli vajag uz tualeti, tāpēc stāvu rindā uz to. Es tos bezdarbniekus mēģināju pierunāt neņemt variantu ar augsto risku un aicināju nevienam nesākt vēlēšanas pirms es neesmu atpakaļ no tualetes, jo es negribēju, lai viņi sabojā ne tikai savas iespējas, bet arī manas. Izstāvu rindu, dodos atpakaļ………..WUT!?…..Notiek bļaustīšanās starp tiem diviem bezdarbniekiem un esošo ministriju, kā arī prezidente aktīvi iesaistās, uzņēmēji arī kaut ko bļaustās ik pa laikam. Nu ja, skaidrs, vis ir sačakarēts. Bezdarbnieki neatstāja ne labu iespaidu par sevi, ne viņu izveidotā partija kaut ko palīdzēja. Kad visiem bija zaibal, kāds pateica: “Vienkārši, tagad nostājas labajā pusē, kas ir par jauno partiju (jeb bezdarbniekiem), bet kreisajā, kas ir par esošo varu.” Protams, ar to iespaidu, ko tie bezdarbnieki atstāja, par viņiem nebalsoja. Nu ja, apvērsums atceļas, tagad viedoklis par jebkuru potenciālo jauno varu ir sabojāts un viedokļu sasvērtā dažādība valstī neļaus turēties nevienam jaunajam stabili augšgalā.

Trešā gada laikā, uzņēmumi ar vien vairāk savā starpā krāpās, nemaksāja nodokļus un daļa iedzīvotāju mainija savu valsti uz Sarkano valsti. Principā Sarkanā valsts pirka mūsu uzņēmējus, taču tad tika ieviests likums, ka, ja kāds vēlas mainīt valsti, tad viņam ir jāmaksā nenormāli-liela-summa. Un visus gadus līdz ceturtajam, saražotā daudzums bija ļoti mazs un nepietiekams.

Trīs no parlamenta (ieskaitot mani) vērojām ministru kabineta darbību visu trešo gadu un pasīvajā laikā nonācām pie slēdziena, ka šis ministru kabinets neder. Plānojām, kurā brīdī atlaist viņus, pārliecinājām vēl divus no parlamenta piekrist mūsu lēmumam. Pavērojām vēl ceturto gadu. Uzņēmēju galā nu bija haoss. Tie divi bezdarbnieki atrada dažu uzņēmēju atbalstu un nošķīra uzņēmēju galu, pasludinot to par atsevišķu karalisti, neatceros nosaukumu. Kāds pretojās, un daži pat centās draudēt ar izmešanu no spēles (taču tāds sods nebija iespējams). Uzņēmēji, kas bija par mūsu esošo varu nāca pie ministru kabineta, lai paustu savu lojalitāti. Kamēr viss ministru kabinets un prezidente sēdēja savā telpā un lēma, kā rīkoties ar krīzi, viņi maz nojauta par esošo situāciju uzņēmumu galā. Es zināju, jo es nodarbojos ar vērošanu – tur gandrīz izvērtās pilsoņu karš.

Ceturtā gada beigās, mēs parlaments atlaidām ministru kabinetu. Viņi bija šokā un nespēja to aptvert. Es paziņoju par to arī uzņēmumiem..un karalistei. Es zināju, ka nebūs labi, ja tā karaliste vēl pastāvēs, tapēc devos tikt galā ar viņiem. Tanī brīdī notika strīds, starp vienu bijušo ministru un karalistes karali(bezdarbnieku), apkārt bija daži karalistes atbalstītāji un oponenti. Atgādināju viņiem to, ka ministru kabinets ir atlaists, ka notiks jaunas valdības veidošanas un, ka viņi ir brīvi aicināti veidot jauno varu kopīgi. Par-karalisti uzņēmēji uzreiz atteicās no karalistes, sakot, ka, ja ir atlaists ministru kabinets, tad viss ir ok, karalis un viņa asistents(bezdarbnieki) arī piekāpās piekrītot, ka jauno varu veidos kopīgi. Es novērsu pilsoņu karu ….taču tad prezidents uzlika veto mūsu(parlamenta) lēmumam, kas nozīmē, tas atceļas.

Tanī brīdī varēja organizēt balsošanu par prezidenta atlaišanu un sākumā bija tāda ideja, taču apziņa, ka ministru kabinets nespēs atteikties no varas, tāpat prezidente un uzņēmēji baidās no pārmaiņām, ievirzīju jaunu risinājumu.

Mums bija paredzēta kopīga valsts sapulce, un es nu vairs, tualetes dēļ, neļaušu tai pārvērsties par neproduktīvu bļaustīšanos, kā tas bija no rīta. Es fiksi pārņēmu vadību pār sapulci, sagaidiju visas valsts iedzīvotājus, apsēdināju visus un pastāstīju situāciju un, ka vajag saprast kādi būs nākamie soļi problēmas risināšanai. Neatļāvu nevienam reizē runāt un liku klausīties visiem vienam otrā. Bijušais karalis pastāstija savu viedokli, prezidente pastāstija savu, daļa uzņēmēju savu. Es lepojos ar to, ka radīju situāciju, kurā visa valsts apstājās un padomāja – tas palīdzēja, jo nu mērķis bija skaidrāks. Es esmu pats pārsteigts cik labi novadiju valsts sapulci – nekad vēl nebiju apklusinājis, nomierinājis, risinājis un licis domāt aptuveni 60 cilvēkiem par kopīgu mērķi. Noslēdzām sapulci ar to, ka visi, kas ir ienteresēti jaunas un kopīgas varas un risinājuma veidošanā, lai dodas uz ministru kabinetu – tas nebūtu strādājis normālā valstī, jo tādā būtu pārāk daudz tādi, kas vēlas daļu no varas, bet valstī ar 60 cilvēkiem, ir tikai daži, pārējiem interesēja uzņēmējdarbība un akcijas.

Nu uz pēdējo gadu valdība bija kļuvusi atvērtāka, ar jaunām sejām, un būtu grūti to saukt par ministru kabineta, parlamenta un prezidenta varu, jo visi sēdās pie kopīga galda problēmas risināšanai. Jaunās sejas noteikti noderēja, jo kāpums pēdējā gadā bija iespaidīgs. Ražošana nu ritēja pilnā sparā un vairākas problēmas atrisinājās. Pat valdība iesaistijās palīdzēt uzņēmumiem ražot – prezidente lielāko daļu gada pavadija ražojot. Atvērās jauns uzņēmums, kurā ražoja lidmašīnas (jeb papīra lidmašīnas). Ja es nepieminēju vis saražoties tika pārdots Dzeltanajai valstij. Tika noņemti gandrīz visi nodokļi un tas arī motivēja uzņēmumus. Ja pareizi atceros, šī gada laikā, mēs visu valsts parādu nomaksājām. Es arī motivēju visus strādāt un palīdzēt uzņēmumiem, apvaicājos pie katra uzņēmuma vai kaut kas trūkst, vai vajag palīdzēt un tā.

Protams, ja spēle būtu turpinājusies vēl pāris gadus, sistēmu tikuntā nāktos uzlabot, jo visu laiku, kāds centās krāpties, bet tas, ko es radīju tanī pēdējā gadā uzlaboja situāciju ļoti. Pat lepns nedaudz paliku, jo ļoti efektīvi biju iniciējis labu valsts virzību.

120 cilvēki atkal mazajā telpā…

Nu pēdējais briefings. Kaut ko pastāsta, kaut kas notiek un paziņo uzvarētāj komandas, kas tiek tālāk…..mēs netikām….

Spēles vadītājs skaidroja, ka bija daži atsevišķi ģeniāli cilvēki, taču viens cilvēks komandu nevar izvilkt. Tas pats, laikam, bija arī ar mūsu komandu – manu komandas biedru banka spēles beigās bankrotēja.

Tas bija pasmags trieciens, jo ļoti centos, lai tiktu tālāk, taču ir svarīgi iet kopā ar komandu un šoreiz mums nesanāca. Neko darīt, nākamreiz jācenšas vairāk.

Nobeidzot un vērtējot…..

Tātad, bija mums valsts, sākumā izskatijās labi, tad viss sāka brukt, es spēlēju vienu no nozīmīgākajām lomām valsts izručīšanai, pēdējais gads bija ļoti labs. Noslēdzās ar parādu atdotu un manai komandai neteikot tālāk.

Šī simulācijas spēle bija ļoti laba un es apguvu daudz jauna. Tagad mana sapratne par valsts iekārtu ir daudz labāka. Es apstiprinu, ka NORDIC Training International ir nepieciešams un aicinu uzņēmumiem un cita veida kolektīviem izmantot viņu piedāvātos pakalpojumus.

Vērtējot simulācijas spēli Prezidents: 9/10

  • Trūka kontroles par to, vai iedzīvotāji katru gadu bija paēduši.
  • Solija gripu – nebija tās.

Vērtējot pasākumu kā tādu: 8/10

  • Nepatika man tā mazā telpa un pusdienu porcijas arī bija mazas.

Ak jā, rakstā par pirmo kārtu, aprkastīju savu sajūsmu par meiteni zaļā. Vis kārtībā, viņa arī bija daļa no Zaļās valsts un viņa turpināja būt smuka. ^_^

 

NTI.lv

BIZ24h

BASP

BA

……………………………………………………………………..

Tagots , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , ,

Pusdzīvs vīrietis guļ uz dzelzsceļa

Un tagad, kad esmu pievērsis jūsu uzmanību…

No 12.ā līdz 14.ajam

Piedalijos

Jauniešu Apmaiņu Izvērtēšanas fīčā

Izrādās, ka biju kļūda

taisijām arī no plastikas kautko, kas mums saistijās ar mūsu pieredzi kādā no apmaiņas projektiem.

Kur?

Viesnīcā Baltvilla

Velreiz, kas?

Sī izvērtēšanas tikšanās laikam iekrita zem apmācību kategorijas. Mēs atskatijāmies un izvērtējām pēdējos apmaiņas projektus, kuros bijām piedalijušies un/vai organizējuši/rakstijuši. Tas palīdzēja atskatīties uz projetkiem daudz vērtīgāk, kā arī, tiem, kuriem vēl tikai bija jāraksta atskaites, bija iespēja iemācīties, kā uzrakstīt atskaiti precīzāk un vērtīgāk. Detaļās baigi neieplūdīšu.

Gaisotne?

Neformālā izglītīa

Un tad, kapēc es tur biju kļūda?

Vērtīga atziņa: Ja vēlies piedalīties pasākumā un redzi, ka viņi meklē noteiktu mērķauditoriju, kurā tu neietilpsti – piesakies un nemelo. Kad es šo tikšanos, jeb apmācības, ieraudziju mājaslapā jaunatne.gov.lv, es redzēju, ka neesmu kvalificēts, jo nebiju piedalijies nevienā apmaiņas projektā, taču tāpat pieteicos un pieteikuma anketā tā arī rakstiju, ka neesmu piedalijies nekur. Biju pārsteigts saņemt uz manu e-pastu vēstuli, ka esmu izvēlēts. Ilgi prātoju kā – varbūt kļūda, varbūt tiku izvēlēts kā vienīgais bez pieredzes vai arī varbūt pieteikumi bija pārāk maz. Kā izrādijās – tā bija kļūda – lai man piedod tas cilvēks, kas būtu izvēlēts manā vietā, taču es ieguvu ļoti daudz vērtīga un priecājos par savu izvēli piedalīties.

Pirmā diena (12ā piektdiena)

…Es jūtu, ka ja sākšu rakstīt šādā metoddē, es daudzko izlaidīšu, tapēc piemiēšu dažas fīčas, kuras atceros vislabāk. Apakšā pievienošu, kāda mūsu programma izskatijās.

Par spīti manai kļūdainajai būšanai tur, viņi ļoti labi pamanijās ieintegrēt mani visās aktivitātēs tā, lai es nejustos izstumts vai neiederīgs. Es jutos ļoti labi jau pirmajā dienā un man ļoti patika redzēt to, cik aktīvi, uzņēmīgi un līdz-galam-izdaroši jaunieši var būt – tas nav aprakstāms īsti vārdos, tas, ko es redzēju ir tikai saprotams tad, kad tiek pieredzēts. Protams, es biju redzējis aktīvus un uzņēmīgus jauniešus pirms tam, taču ne tik augstā kontrastā kā šie vienuviet. Kamēr šī pieredze man palīdzēs darīt lietas līdz galam utml., man ir žēl, ka tagad kontrastā pret viņiem, daudzi neaktīvie (vai tie ir lokālie vai ierastie vai jebkādi citi rutīniskie) jaunieši manās acīs izskatīsies sliktāk – nepārprotiet mani gan – es tikuntā vērtēju visus vienādi, tik es vēlētos, lai visi iegulda nedaudz sevis attīstīšanā.

Pirmā diena gan ļoti ātri pagāja. Un, kā vienmēr, manas atsauksmes par Batvillu ir ļoti labas – superīgi matrači un spilveni, ļoti laba apkalpošana, pozitīvi atvērti uz idejām un diskusijām, ēdināšana ļoti laba un citas krutas fīčas.

Nedusmojaties par efektu – tās ir vienīgās bildas, kuras uz doto brdi man ir pieejamas.

Otrā diena (13ā sestdiena)

Pamodos ļoti labi izgulējies – pateicoties labajam spilvenam un matracim.  Bonuspunktss par to, ka šīs apmācības bija vienīgās, kur mēs varējām celties tik vēlu (līdz 9:30).

…Tagad sāku nogurt… Laikam būs jāsasteidz…

Savā starpā mēs ļoti draudzīgi satikām un visas dienas garumā izdarijām daudz darāmā, kas veda mūs pie labiem rezultātiem. Vakarā spēlējām Aliasu līdz aptuveni pus2iem, tas bija jautri.

Kautkāds pēdējais uzdevums – tagad esmu pārāk noguris, lai atcerētos.

Trešā diena (14ā svētdiena)

Tad nu šī bija mūšu pēdējā diena. Ieguvām daudz resursus un kurš nu kādas vērtības. Ar resursiem es domāju, ko cits citam varam piedāvāt – tādi uzdevumi ar bija. Pēdējā diena ļoti ātri beidzās. Vispār gribējās, lai grupā ir vairāk vienojošā, taču tas laikam tā gluži nebija dēļ tā, ka šajās apmācībās vairāk vai mazāk, katrs nāca no savas organizācijas, kas tad tā mūs nedaudz atsvešināja.

Braucot atpakaļ uz mājām, velrezi satiku divas dalībnieces, parunāju un tad jau devos uz autobusu.

Programma, kuru tad mēs redzējām, taču pilnu programmu es parādīšu vienu zemāk.

Kopumā

Jūs jau drošivien zināt, ko sagaidīt no manis – man ļoti patika un es iesaku izmantot šādas apmācību iespējas. Parcik es jau dienas atskatos jau pateicu vairākas fīčas, kas attiektos uz kopumā, tad es te nekavēšos un ķeršos pie vērtēšanas.

Tāda mums bija tā paradzētā programma.

Izvērtēšana

Kas patika:

  • Vieta (Viesnīca, ēdināšana utml.)
  • Informācijas daudzums (Ieguvu daudz vērtīgas informācijas)
  • Cilvēki (Bet tie parasti man, laikam, patīk)
  • Atmosfēra (Arī laikam parasti patīk)
  • Trenneres(Ļoti labas trenneres)
  • Pieejamais resursu daudzums uz to brīdi (Nekas nevienā brīdi netrūka)
  • Spēles
  • Aktivitātes

Kas nepatika:

  • Notika pa maz saliedēšanās
  • Pārējais viss patika

Kopā:

  • Vērtēju ar  9,4/10

Video ir attēlotas tikai pāris fīčas, kuras darijām. Visvairāk gan Alias spēle.

Tagots , , , , , , , , , , , , ,

Studentu Paradīze ’12 – godīgi sakot

21. septembrī

Es biju aizbraucis pačekot

Studentu Paradīzi 2012

Neliela vilšanās

Nokļuvu

No sākuma, kad salasijāmies (7 cilvēki) devāmies uz ķipa kafejnīcu Leningrad. Starpcitu, tā vieta ir ļoti ērta, patīkama mūzika, atmosfēra un noskaņa – kad esat Vecrīgā, noteikti iesaku tur aiziet. 😉

Pēc pāris aliņiem,(Starp citu, paldies, ka uzsauci, palieku parādā) kad devāmies tālāk, pirms ieiešanas mums vajadzēja atbrīvoties no diviem kāšiem – itkā nolīdām – lielākā daļa no mums nepīpēja, precīzāk sakot tikai divi pīpēja – es un pārējie negribējām – tānu tie divi džeki pīpē, kamēr viena meitene/sieviete/female un velviens džeks pīpē cigareti. Redzam mašīna iegriežas uz mūsu pusi, tad nu, parcik esam pie dzīvokļu mājām, domājām, ka civilie, bet nē, piečinijam, ka tie ir menti, tikai tad, kad viņi jau bija piebraukuši. Tie divi, kas pīpēja kāšus nometa oglītes un iebāza pārējo kabatā, cigarešu pīpētāji arī nodzēsa. Pateicoties tām divām cigaretēm, kas tika pīpētas, zāles smaka netika sajusta un mēs izrunājām visu, ka pazūdam no turienes, nu labi, jaunākais džeks, tas otrs ar to cigareti bija so badass, ka nometa benčiku uz zemes, viņam ments sāka kasīies, tas tur baigi stromijās līdz beidzot pacēla un izmeta cigareti miskastē. Menti aizbraucua, kāšus tie divi nobeidza, devāmies uz SP’12, līdz atcerējāmies, ka mums vel ir vīns ko piebeigt – nu neko, atkal nolīdām.

[Bildē: Kā redzat, bija arī šādas fīčas iekš SP’12]

Tad beidzot par SP’12

Jau nokļūstot tur, sapratu, ka satikšu daudz pazīstamos, jo līdz turienei satiku pāris. Ieejot vajadzēja izmest no McDonalda iegūtās glāzes. Kad jau biju iekšā, uz katra stūra kādu satiku – vien pagaidot vienu džeku, kamēr viņš izdarīs visu tualetē, satiku četrus, bet tas ir stāvot uz vietas, kad vazājos apkārt vai dejoju, tad vel vairāk pazīstamos satiku. Ar dažiem bija tā, ka sejas neatpazinu un es jautāju: “No kurienes man ir tevi jāatceras?” uz ko arī man atbildēja. Vienai meitenei es vārdu neatcerējos un viņa bija ļoti dusmīga [ja reiz esmu spēlējis desas uz viņas, tad, kā pie velna es neatceros viņas vārdu :D?], pēctam viņa uzrakstija savu vārdu uz manis. ^_^

Tā nu tur bija vairākas skatuves, kā parasti. Man šķiet, ka viena no vienīgajām baudāmajām grupām bija Dzelzs Vilks Rock Stage’ā. Pārējās arī bija tīri labas – tas tomēr ir gaumes jautājums. Ja reiz ieminējos par skatuvēm un grupām, tad pāriesim uz ‘Mūzika/Skaņa/stuff’ daļu.

P.S. – man biļete bija par velti, jo biju SP’12 brīvprātīgais – nākamgad noteikti izmantojiet iespēju būt par brīvprātīgo. 😉

[Bildē: Viena no alternatīvām dejošanas vietām]

Mūzika/Skaņa/stuff

Gandrīz afigenna. Meloju – tālu no gandrīz. Ja vēlējies iztrakoties, tad tā bija īstā vieta kur to darīt, ja vēlējies izbaudīt kādu sev iemīļotu mūziķi, tad tā bija vilšanās. Main Stage’ā mūzikas kvalitāte bija trokšņa līmenī, kad biju jau noguris no trakošanas un vēlējos vienkārši pasēdēt un paklausīties, tad sāku domāt vai es esmu pārāk vecs šīm lietām, jo troksnis bija man neizturams. Mazākajos stage’os bija labāk, taču tāpat nekā baigi baudāma. Viena lieta, kas Studentu Paradīzei jāņem vērā nākamos gadus ir – jāatrod labāka tehnika. Varbūt es esmu pārāk liels klasiķis, taču, man šķiet, ka mēs visi varam piekrist, ka patiesi baudāms pasākums ir ar baudāmu mūziku, nevis tikai trakošanu un trokšņošanu. Tas patiešām bija liels mīnus.

[Bildē: Gacho izklaidējas]

Mūziķi

Kā jau redzat bildē, Gacho centās izmantot publiku cik vien ļoti varēja, bet viņš vispār bija uzmanības mīļotājs – viņš savu daļu pasniedza tā, itkā mēs būtu nākuši uz SP’12 viņa dēļ…Bet viss, kas bija dzirdams bija troksnis, tākā, ja arī būtu nākuši viņa dēļ, tad tas būtu bijis nebaudāms koncerts…un tā taures skaņaTā jau izklausas tīri labi, taču, kad viņa ir viscaur uzstāšanās laiku visās dziesmās + troksnis, tā izbesī. Pa lielam Gacho uzstāšanās bija ļoti vienveidīga.

Musiqq arī nebija nekas satriecoš – man šķiet, ka tas troksnis, ko tā aparatūra radija sabojāja pa lielam visas uzstāšanās. Nav jau tā, ka tie used-to-be-fake-hipsters ir manā gaumē, taču cienot viņus, uzstāšanās arī viņiem nebija nekas īpaš.

Dzelzs Vilks Rock Stage’ā man tīri labi patika, laikam, tapēc, ka mazajās skatuvēs trokšņa līmenis bija daudz zemāks un viņi nav daļa no popkultūras, kas man tik ļoti neiet pie sirds.

Bija arī citi mūziķi, taču man nav nekas īpaš par viņiem sakāms, visu sarakstu/programmu varat apskatīt šeit SP’12 mājaslapā, sadaļā ‘Programma’.

Stendi

Stendu bija diezgan daudz. Varēja fotogrāfēties, piedalīties konkursos un darīt citas dažādas fīčas. Es pats baigi necentos mēģināt stendus, taču redzēju, ka citiem ļoti patika. …. … …. …Man vairs nekas nav sakāms par to – nafig es taisiju atsevišķu daļu tam? ^_^

Vakars pirms SP’12 – kad vel visi taisās:

Kopumā

Kā parasti, es teikšu – man ļoti patika un ļoti labj gāja, taču tā skaņas kvalitāte ļoti visu nosita. Traks pasākums, taču, trokšņa dēļ, nebaudāma mūzika. Bija vērts ierasties – satiku daudz pazīstamos, gluži vai sajutos ‘Fuck me – I’m famous’, bet tas tā, galvenais, ka atpūtos/iztrakojos. Iesaku jums apmeklēt šo pasākumu arī nākamgad. 😉

Kas patika:

  • Cilvēku skaits (dahuja)
  • Stage’u skaits (bija iespēja izvēlēties sev tīkamo)
  • Jaunieši no visas Latvijas
  • Dzelzs Vilks
  • Stendi un to skaits (dafiga)
  • Atmosfēra
  • Bija, kur sēdēt
  • Ievērojami mazāk fake-hipsteru 

Kas nepatika:

  • Mūzikas/Skaņas kvalitāte x3
  • Pārbaude (Man pat glāzes lika izmest)
  • Cenas
  • Pasākums ievilkās

Kopumā:

  • Patika, taču, kā teicu, mūzikas kvalitāte baigi visu nosita
  • Nekas ievērojami jauns kopš pagājušā gada
  • Vērtēju ar 6,7/10

Tad nu, gaidam nākamo gadu.

Studentu Paradīzes mājaslapa:

Visas bildes:un+

Tagots , , , , , , , , , , , , , , , , , , ,

EJP Polijas 9ā Nacionālā Sesija Žešovā

No 13ā līdz 16ajam notika

Polijas Eiropas Jauniešu Parlamenta 9ā nacionālā sesija

Kautgan

Ieradies jau biju 12ajā

Tad nu mana stāsta sākums

Izbraucu 11ajā

Atbraucu agrāk uz Rīgu, pastaigāju nedaudz un dodos uz autoostu, kur arī sagaidu vel trīs meitenes no Latvijas delegācijas. Kā izrādijās, šajā sesijā viens no judgiem bija Latvietis un, sagadīšanās pēc, viņš arī brauca ar to pašu autobusu uz Poliju, kuru mēs.

Brauciens turp

Man gan nav nevienas bildes no braukšanas procesa, taču tam nav tik liela nozīme.

Kamēr meitenes izrāda nepatiku pret to, ka mums ir jābrauc vairāk kā 19 stundas ar autobusu, es ar prieku atguļos savā vietā un izbaudu braucienu.
Pēc 12 stundām ierodamies Varšavā, kur arī pēc pasēdēšanas McDonald’ā un Starbucks Coffee atvadamies no Daniela (tas Judge). Būtu gan bijis labāk, ja mēs būtu devušies ar viņu, jo mūsu ‘paradzētais’ autobus atgāja no kautkādas vietas, kuru mēs neatradām – prasijām apkārt, neviens neprata angļu valodu un beigās arī nezināja, kur mūs sūtīt. Beidzot izlēmām pajautāt taksistam, kur tad atiet starppilsētu atobusi, protams, mēs zinājām, ka taksists mums pateiks par attālāku vietu un aicinās mūs braukt ar viņu, taču nu jau mums bija vienalga. Taksists pateica, ka īstā stacija atrodas 5km no turienes un mēs izlēmām braukt ar viņu. Viņš mūs appisa, kā jau visus tūristus, samaksājām daudz vairāk kā vajadzēja, protams, mums jau bija vienalga. Autobusu stacijā noskaidrojām, ka biļetes mums būs dārgas un brauciens ilgs 8 stundas, nevis 5, kā mēs to bijām paredzējuši.
Interesantas lietas, kuras ieraudziju pa ceļam – vienam džekam pagalmā bija Otrā Pasaules Kara laika helikopters un pāris kilometrus tālāk, velvienam pagalmā bija Otrā Pasaules Kara laika lidmašīna.

Esam klāt – 12ais datums

12ajā datumā ap 4iem vai pus5iem bijām nokļuvusi Žešovā, kur arī mūs sagaidija viena no organizatorēm, kura mūs pavadija līdz viesnīcai.

Viesnīca nebija nekas prestižs, infact tā vel bija celšanas stadijā, nebija room service, vairākas fīčas bija salauztas vai arī vnk nedarbojās, televizors bija ar parasto antenu un staffs nemācēja angļu valoda, tākā, patiesību sakot, tā viesnīca sūkāja, bet tas nekas, jo gultas un ēdināšanas tur tāpat bija ērtas un garšīgas. ^_^

Pirmais, ko es dariju bija pastaiga pa pilsētu – nevēlējos gaidīt uz meitenēm no manas delegācijas, viņas vel gribēja nomazgāties utml., kā arī, ganjau nebūtu vēlējušās staigāt tik dauz kā es. Izmetu diezgan lielu līkumu, taču neriskēju iet pārāk sarežģītus ceļus, jo man ir tendence aizmirst dažus pagriezienus, kurus es esmu veicis. Izgāju cauri dzīvojamam rajonam, kautkādiem veikaliem, kautkādām iestādēm un vel kautkur – neviens mani nepiekāva un neapzga, tā kā nav tik ļauna tā Polija kā daudzi uzskata. Pēc dažu stundu vazāšanās (līdz 3ām) devos atpakaļ uz viesnīcu – par spīti tam, ka biju jau visai droš par to, ka man nekas nenotiks, es nevēlējos sagaidīt tumsu un pārliecināties. Tieši pirms tumsas atnācu atpakaļ. Aptuveni tajā pašā laikā arī meitenes no manas delegācijas bija atnākušas atpakaļ no savas pastaigas (līdz lielveikalam). No tā brīža vairs neko īpašu nedariju – ieslēdzu TV, tur gāja Rembo, iegāju dušā, izgāju, turpināju skatīties Rembo un aizgāju gulēt. ^_^

Iespaids par pilsētu – visai droša, patīkama, parasta, Lielā Vagīna (paskaidrošu), ērta.

  • Lielā Vagīna, tulkots no tulkojuma angļu valodā no poļu valodas – tā ir tā vidējā statuja augšējā bildē. Precīzāk runājot tas ir revolūcijas monuments, precīzas detaļas gan nemācēšu pateikt, taču vietējie to ir iesaukuši par Lielo Vagīnu vai arī Lielo Čuru, īsti nesapratu precīzo tulkojumu.

Pirmā oficiālā diena – 13ais datums

Bildē ir redzama komitejas AFCO, kurā es biju, chairpersona(persona, kas mūs vada gan darbā gan aktivitātēs).

Nākamajā rītā kautkādā laika posmā sākās delegātu ierašanās, pēctam, kad tas bija ievilcies salasijāmies viesnīcas pirmajā stāvā, nu jau aptuveni pilnā skaitā – gandrīz 70, vajadzeja nu doties uz autobusu, kurš mūs aizveda uz kautkādu Žešovas universitāti, kur arī sākās atklāšanas mirkļi. Visi sastājas aplī, noskaidro visus atbildīgos un tad jau sadalās pa komitejām un sākas teambuilding process.

Ja esat lasijuši manas atsauksmes par TeNS’12, un, ja esmu tanī rakstā pieminējis, tad aptuveni zinat, kas ir teambuilding. Karo4 mēs visu dienu pavadijām spēlējot spēles, kuras saliedē komiteju. Un tā nav plika spēlēšanās, tā ir svarīga sastāvdaļa, ja mēs vēlējāmies labu komitejas darbu. Katrā ziņā vārdus iemācijāmies ātri un smieklu netrūka.

Pusdienu laiks – visai normāls ēdiens, nekas afigenijs, bet nebija arī nekas slikts, tākā normāls.

Otrā daļa no teambuilding procesa bija problem solving (problemu risināšana) – ne nopietnu problēmu, bet gan radošu, kur pa lielam mums vajadzeja nonākt pie kopīga slēdziena. Mums izdevās ļoti labi – ātri nonācām pie labiem slēdzieniem. Nu jau mūsu komiteja bija labi saliedēta un bija pienācis vakars.

Atgriezāmies viesnīcā, paēdām (tīri garšīgi), salasijāmies un devāmies atpūsties uz kautkādu klubu, kautgan es neatceros, vai tas bija pirmajā vakarā vai tikai nākamajā, taču pieņemsim, ka šajā. Patusējām un naktī devāmies atpakaļ uz viesnīcu. Bija zaibiss.

Pirmā committee work diena – 14ais datums

Te nu tā sākas, sesijas grūtākā daļa ‘Committee work’ (Komitejas darbs). Šajā dienā brokastis bija garšīgas un līdz šim iepazīto cilvēku skaits jau bija visai augsts.

P.S. – tāpat kā ar pirmo tusu, es neesmu drošs vai nākamais events, par, kuru rakstīšu, notika tieši orajā dienā, taču ganjau nekļūdos. ^_^

Pēc garas darbadienas devāmies uz pilsētas centru, turpatās town squere’ā paspēlējām pāris cheesy spēles (visi vietējie bija watafakā) un tad devāmies uz kautkādu ēku darīt EuroVillage – karo4 sesijas daļa, kur dažādas valstis katra pārstāv savu galdiņu uz, kura tad ir tai valstij raksturīgi našķi/ēdieni, es ar meitenēm no manas delegācijas, protams, bijām pie Latvijas galdiņa. Divas no trijām meitenēm bija paņēmušas tautu tērpus un viņas izskatijās brīnišķīgi – gluži vai nāca prātā doma, ka nav jāizrāda viss savs ķermenis, lai meitene būtu pievilcīga. Vēlējos arī improvizācijas variantā noprezentēt mūsu delegāciju, taču meitenes to pārāk nevēlējās. Pēctam Polijas skolas prezentēja savas delegācijas.

Pa lielam šī diena arī tā noslēdzās – nekas īpaš vairs nenotika.

Otrā comittee work diena – 15ais datums

Brokastis kā parasti labas, ceļš līdz universitātei ok. Smagi strādajam, lai pabeigtu rezolūciju. Kad ar nokavēšanos pabeidzām, mums bija jādodas atpakaļ uz viesnīcu, lai paēstu un dotos uz mock GA (General Assembly simulācija). Oficiāļi mums delegātiem bija sagatavojuši mock rezolūciju ar, kuru tad tika parādīts, kā tad izskatīsies GA, protams, ne man tas bija vajadzīgs, bet gan tiem daudzajiem Poļiem, kas pirmo reizi bija EJP sesijā. Pēc tā tad arī devāmies uz Mephisto klubu….Taču man šķiet, ka es jau sāku jaukt visus eventus koopā – nu bet fakts ir tas, ka tas viss notika, tam nav nozīmes kādā secībā. Nu ja, daļa delegātu negāja uz klubu, daļa gāja, daļa aizgāja ātrāk prom, daļa aizgāja vēlāk – es biju no tiem, kas aizgāj ātrāk atpakaļ uz viesnīcu.

Kad biju atgriezies, devos pie vienas meitenes apraudzīties kā viņa jūtas, jo pirms tam viņa nejutās labi, taču, kāds pārsteigums, viņa izdomāja rakstīt mūsu rezolūcijai defense speech’u – labi vien ir, viņai mūsu komitejā, bez manis, vienīgajai bija pieredze EJP sesijās un viņa iznāja, ka no rīta stundas laikā ir pagrūti izdomāt labu defense speech’u. Kad jau viņa devās gulēt, arī es devos uz savu istabiņu atpakaļ.

Pēdējā oficiālā diena – GA – 16ais datums

Pamostos, mans istabasbiedrs ir izgaisis – viņa modinātājs skan, neviens neizslēdz, skatos sega atvērta takā tikko būtu izkāpis, skatos dušas telpā gaisma deg, nu labi, būs dušā, gaidu kādu laiku, neviens nenāk ārā, pārbaudu, neviena tur nav – nu labi būs izgaisis. Aizeju uz brokastīm, viņa velaizvien nav. Sākas pēdējie gatavošanās darbi priekš General Assembly, viņa velaizvien nav. Pirms mēs dodamies uz GA, jāsakrāmē somas no viesnīcas prom, krāmēju somu, tāpat viņa nav. Pēkšņi istabasbiedra skolotāja ienāk, prasa, kur viņš ir, atbildu, ka izgaisis, viņa ierauga viņa telefonu uz galda, pačeko un izrādās, ka zem telefona bija zīmīte “I’m in 308”, skolotāja izvācas ārā, padomāju, ka tāpat nebūtu viņu speciāli meklējis. Pēkšņi mans istabasbiedrs iebrāžas istabā dusmīgs un izmisis. Stāsts ir tāds, viņš iepriekšējā vakarā aizgāja tusēt ar draugiem viņu istabiņā un viss bija forsi pirmās trīs strundas, taču tad viņa draugs aizslēdza durvis un aizgāja gulēt virsū atslēgām. Un tānu mans istabasbiedrs visu nakti pavadija uz grīdas citā istabiņā, no rīta ir mēģinājis to džeku pamodināt, nekas nav sanācis, daudzijies pie durvīm, neviens nav atbildējis – sūdīgi viņam, es biju gar zemi dzirdot to stāstu. 😀

Tad nu visi aizmaucam uz iestādi, kur mums GA notiek – visi sapucejušies, bet es ne, jo biju aizmirsis formālās drēbes mājās. Mūsu rezolūcija bija pēdējā pēc secības. Taču beigu beigās, par spīti tam, ka mūsu rezolūcija bija pēdējā un visi jau bija noguruši, mums viņu tā bombardēja, ka tā nepassoja, bet nu kāda starpība – tās rezolūcijas tāpat neviens augstākās iestādēs neņem vērā, svarīgākais, ko iegūst no EJP sesijām ir pilnīgi citas lietas – ne katrs to spēj redzēt un saprast, taču tā tas ir, EJP sesijās svarīgākais ir process.

Tā pati diena – braucam mājās

Te nu mani sagaidija neliels pārsteigums. Līdz autobusam no Žešovas uz Varšavu bija jāpagaida, tapēc mēs gaidijām McDonald’ā, visas trīs meitenes no mans delegācijas, bija nopirkušas biļetes jau online’ā, taču es nē, jo man uz kartes nebija nauda – maksāšu pie šofera, tas nekas, ka dārgāk. Pieturā satikām vel meitenes no sesijas, kuras arī devās uz Varšavu ar to pašu autobusu – vienai no viņām banka bija atteikusi biļetes rezervāciju, taču arī domāja, ka pie šovera samaksās. Kā izrādijās autbusā vairāk nebija vietu – mēģinājām kautko sarunāt ar šoferi, taču vinš bija uzticīgs saviem noteikumiem. Beigās viņam mēs izbesijām, viņš mūs izmeta ārā un aizbrauca…Te nu mēs bijām Žešovā ar pilnīgi nekādām idejām kā tikt mājās – es saglabāju mieru, jo pēdējais, ko tu gribi darīt šādās sitoācijās ir padoties izmisumam, taču tā Poliete, kas arī tika izmesta ārā jau bija izplūdusi asarās. Kad es jau taisijos doties prom no peituras, lai atrastu kādu risinājumu, man tanī pašā pieturā no otra gala uzsauca viena Poliete (arī no sesijas) ‘foooooood’(Fīča no sesijas video – skatīt zemāk) . Aizgāju līdz viņai, tur arī bija vel citi no sesijas, izstāstiju mūsu sitoāciju un tad sākām domāt kautko kopīgi, uzzināju, ka arī viņi dodas uz Varšavu ar nākamo autobusu, kas tūlīt pēc pusstundas būs, tika arī uzzināts, ka šī autobusa kompānija nepiedāvāa pirkt biļetes pie autobusa šofera. Noskaidrojām, ka biļetes var arī rezervēt arī pusstundu pirms autobusa, vienai no meitenēm bija nauda uz kartes, vienam džekam bija aktīvi nets ieslēgts telefonam, tad nu es ar to izmisušo Polieti iedevām naudu uz rokas tai meitenei, kurai bija nauda uz kartes un viņa mums nopirka biļetes. Un mūsu diena bija glābta.

Varšavā ierados 5os, autobuss uz Rīga atgāja kautkur 6os. Viens no Poļiem no sesijas, man palīdzēja tikt līdz īstajai stacijai. Es pirmo reizi braucu ar metro un nākamajam taksometram vairs jau neizdevās mani appist (Pateicoties, pamatā, tam Polim). Iesēdos Ecolines autobusā, meitenes vel nebija atnākušas un autobusa stjuarte bija ļoti draudzīga un atvērta. Tad arī meitenes ieradās. Un tad aizraujošais 12 stundu brauciens atpakaļ uz Rīgu.

Kopsavilkums

Kopumā man ļoti patika, bet to es saku parasti…Nu jā, jo tā parasti arī ir. ēdināšna bija laba, eventi bija superīgi un cilvēki brīnišķigi – varēja patīkami sarunāties. Polija nav tik lēta zeme, kā dauzi to par tādu uzskata, protams, uz pārtiku mazak iztērēsi, taču pārējās lietas līdzsvaro to.

Man nepatika nedaudz sasteigtais un saspringtais grafiks. Ja esmu pilnīgi godīgs, tad arī es gaidiju labāku veikumu no manas komitejas chairpersonas – viņa bija laba, taču šķita dažubrīd attāla, proti, nebija ielikusi pietiekami sevi mūsu komitejā, tomēr, viņa tikuntā bija laba. Nepatika arī viesnīcas līmenis, taču kā es dzirdēju pēc nostāstiem – varēja būt arī sliktāk, tapēc esmu pateicīgs un priecīgs par to pašu. Bija drusku par maz vienojošā faktora starp visu delegātu kopumu.

Sesijas beigu video

Izvērtējums

Kas patika:

  • Ēdiens
  • Cilvēki
  • Ballītes
  • Spēles
  • Organizatori
  • Žurnālisti
  • Čairpersonas
  • Tēma
  • Gultas

Kas nepatika:

  • Organizatoriskā daļa
  • Viesnīcas kvalitāte
  • Polijas šofferi

Kopumā:

  • 8/10

Ja ir kādi jautājumi, droši jautajiet. 😉

Tagots , , , , , , , , , , , , , , , , , , ,

Nu ko, tad rīt uz Poliju

Tiktiko skola sākusies, bet es jau dodos prom uz pāris dienām – vai aktīva ES jaunieša dzīve nav aizraujoša? ^_^

Eiropas Jauniešu Parlaments

Tīri aizraujoša fīča

Izklausas baigi nopietni

Taču nav tik traki

EJP Polijas 9. Nacionālā Sesija

Te nu es nāku

Latvijas delegācija uz Poliju iekļauj mani un vel trīs meitenes. 🙂

Tagots , , , , , , , , , , , , , , , , , , ,

History Makers United 2012 +tagad VIDEO

Neplānoti, bet es piedalijos

History Makers United 2012

lūgšanu nometnē

Es saprotu, ka ne visi no jums spēj tolerēt kristīgos pasākumus, bet cenšaties pieiet ar atvērtu prātu visam – nav tik traki, kā esi iedomājies un tādos pasākumos piedalās ļoti dažādi cilvēki.

Kā es tur nonācu?

Uz šo nometni es gribēju reģistrēties jau jūlijā, taču zināju, ka nevarēšu atļauties dalības maksu (Lētākais variants bija ar telti, dārgākais mājiņā – 33Ls). Nometne pati notika Ropažos(Vieta, kur es dzīvoju), precīzāk 5km no manis, Norkalnos. Tānu es domādams, ka tur nebūšu, ļāvu dienām skriet, līdz pienāca 22.augusts – tanī vakarā es gatavoju kūku, man zvanija telefons un tā bija kāda meitene, kuru pazinu tīŗi labi(friend-zone). Viņa aicināja mani tur ierasties paciemoties un es atbildēju: “Moš, ja paspēšu pagatavot kūku pirms satumst.” viņa paziņodama, lai arī kūku paņemu līdzi mūsu saruna beidzās. Protams, kūka tika pabeigta, kad jau bija tumš un es sazvaniju pateikt viņai, ka atnākšu tikai nākamajā dienā.

Es atnācu nākamajā dienā, kur mani jau sagaidija spēle, es tiku sapārots ar vienu meiteni un cīnijāmies pret trijiem citiem pāriem, protams, mēs uzvarējām. Man ir jāpiemin, ka mans kaimiņš bija atnācis līdzi, bet ātri vien viņš pameta, jo sagaidija vienu citu Ropažnieku un beigās tie arī atnāca. Lai nerastu traci es izrunāju viņus prom, taču viņi solijās, ka nāsk atpakaļ ar citiem, ko viņi neizdarija, taču ziņa bija jau nonākusi līdz Ropažu jaunākajam galam un tie arī vakarā ieradās – vēlākajā vakara pusē viņus izmeta, jeb, precīzāk, aizveda prom, jo viens no mūsējiem bija drusciņ iedzēries – protams, mani neatklāja.

Naktī man vajadzēja vietu, kur gulēt un viens džeks teica, ka viņu mājiņā ir brīva gulta, so es paliku tur.

Pirmā infiltrācijas diena – 23.augusts

Izskatās, ka neviens nav pamanijis manu ierašanos, tikai manus matus – labi, ka tie nepalielina aizdomas, bet gan interesi. Labi, ko es te runāju, protams, ka neviens neievēros atšķirību, jo tur tomēr bija vairāk kā 400 cilvēku. Esmu ieradies uz brīvo laiku un notiek kautkādas spēles, dodos ar meitenēm, kas mani sagaidija spēlēt vienu no spēlēm. Ieapzīstos ar viņu komandu, uzvaru spēli ar vienu no meitenēm – lielisks starts.

Pēctam, Open-Space aktivitāte – klausamies kādā no runātājiem (Open-Space’ā ir jāklausās kāda no runātāja dotajām runām/stāstiem/atziņām/you-know-shit-like-that – runātāju pie kā doties izvēlas, katrs pats), ievēroju, ka pa to laiku atnāk mans kaiminš ar vel diviem Ropažniekiem – nu ir sūdi, lai netiktu traucēts runātājs, eju ar viņiem ārpus lielās telts – parunāju, aizeju līdzi, kamēr šie uzpīpē, nu viņi plāno doties mājās, tad atkal salasīties, pasaukt citus un doties atkal šurp – nu neko, vismaz uz šo aktivitāti esmu bez liekām aizdomām dabūjis viņus prom, bet bija patīkami satikt manu bijušo klasesbiedreni. Pavadiju viņus un devos atpakaļ uz telti.

Kad nu Open-Space biaj beidzies, gaidijām vakariņas, sēdējām un runājāmies – ap to laiku sāka ierasties Ropažu jaunākais gals, bet atbildību pār viņiem es neuzņēmos, jo viņi nenāca pie manis, tā es nepievērsu uzmanību viņu aktivitātēm.

Prasiju, kā ir ar vakariņām – vai man ir vajazīgi speciāli taloni? -Nē nav – forši, tikšu arī pabarots. Ap to laiku es jau biju paspējis satikt vairākus pazīstamos.

Vel bija vakara lūgšanas, vakara dziedāšanas, uzkodas, kafejnīca, vnk dziedāšana, nakts pasēdēšana, nakts runāšana/dziedāšana/klausīšanās, pie ugunskura sēdēšana. Tad nu piecos no rīta, mēs izdomājām iet gulēt, tik tagad bija jādabū vieta, kur gulēt – labi, ka viens no pazīstamajiem gulēja mājiņā, kurā bija viena vieta brīva.

Otrā infiltrācijas diena – 24.augusts

Gandrīz nogulēju brokastis, taču paspēju pamosties laikā – brokastis bija labas un garšīgas, ja nepietika, varēja ‘uzpildīties’ papildusporcijai. Tad sekoja kautkāda rīta fīča lielajā teltī – pretty much the same shit kā vakara fīčā – lūgšanas, dziedāšana, mini-aktivitātes, shit-like-that. Pēctam sekoja ‘privātais laiks ar Dievu’, kas man šķiet kā aktivitāte īsti nebija sanākusi, laigan tā ir katra paša izvēle, vnk nebija nekas, kas liecinātu, ka šis brīdis ir pienācis, izņemto programma.

Tānu tiku līdz pusdienām, kurās arī bijām labi pabaroti. Pēc pusdienām sekoja brīvais laiks, vispār kopumā mums bija daudz brīvā laika, es biju izlēmis, ka pa to aiziešu līdz mājām pakaļ citam kreklam(nebiju paņēmis līdzi drēbes), devos ar vienu citu džeku un tad arī uzradās vel divi džeki un divas meitenes, kas arī devās uz to pusi. Tie četri bija ieplānojuši doties tikai līdz benzīntankam, pakaļ cigaretēm, taču tiekot līdz pagriezienam uz benzīntanku mēs sadalijāmies pa trīs – viena no meitenēm devās ar mums. Tā aizgājis līdz mājām es pārģērbos, kamēr tiem es iedevu datoru, lai pagaida. Ar nokavēšanos izgājām(Nevajadzēja viņiem dot interentā sēdēt pirmajā vietā) un ar nokavēšanos ieradāmies uz Open-Space’u. Es ar to džeku neaizgājam uz nevienu no runām, jo noskaņojums bija drusku saguris. Tā tas laiks pagāja(Spēlējot kārtis, vazājoties n’stuff) līdz pienāca vakariņas, kuras arī bija ļoti labas.

Vēlāk sekoja vakara fīča, kura ievilkās par pāris stundām, kas itkā bija paredzēts, taču neviens to mums nebija teicis un mēs nevarējām saprast nafig tā mūzikas spēlēšana utml. ievilkās tik ilgi, jo, redz, tiem, kas izjuta to kā atbildību sēdēt tur līdz beigām, bija jau apnicis, taču, kad piečinijām, ka tiek speciāli ievilkts, es ar vienu džeku un vienu meiteni(citu jau) pašā telts aizmugurē dziedājām(Jeb bļāvām) līdzi visām dzizesmām un īpaši uzsvērām rindiņu beigas – noteikti par mums padomāja dīvainas lietas, taču tas mums nerūpēja, jo mums jau bija apnicis. Kad beidzot es noguru un balsi gandrīz pazaudējis, sāku vazāties apkārt, līz beidzot sagaidiju nakts uzkodas – kāds atvieglojums tas bija. Ātri vien pēc tā es aizgāju gulēt, jo biju noguris. Daudzi palika pat visu nakti nomodā.

Infiltrācijas nakts no otrās uz trešo dienu – mans covers ir riskā

Kā es teicu, es ātri aizgāju gulēt, bet naktī uzradās kautkāds džekiņš mūsu mājiņā, prasija, kura gulta ir brīva – pačekoju visas un kā izrādijās mana gulta bija tā vienīgā brīvā uz kuru viņš tika sūtīts. Uzzinaju, ka viņš ir brālis kafejnīcas darbiniecei. Pateicu vienam citam, lai uzvana velvienam džekam, vai tas plāno vispār iet gulēt – itkā nē, tad nu teicu, lai izmanto to gultu. Tuvāk rīta pusei tas džeks, kurš teica, ka neiešot gulēt, bija atnācis un izmeta to džeku no tās gultas, bet viņš ātri vien ielīda citā, kur neviena nebija un no rīta arī tās gultas īpašnieks atnāca, taču nu jau vairs nebija vērts gulēt.

Trešā infiltrācijas diena – 25.augusts – mans covers ir atklāts

No rīta mani pamodināja tas džekiņš, kurs netika no rīta drusciņ pagulēt. Devāmies brokastīs. Zināju, ka mans covers ir riskā, jo tas džeks ir brālis kafejnīcas darbiniecei un, cik zinu, brāļi labprāt stāsta daudzko savām māsām, tagad viss bija atkarīgs no tās māsas. Nu ja, tam arī nebia nozīme, ja mani vairs atklāj, jo šī bija pēdējā diena. Stāvot rindā viens no organizatoriem(Vai arī vienīgais?) pie manis pienāca, prasija, vai varot ar mani parunāt – ķipa man bija dota izvēle – viņš noteikti sagaidija, ka atbildēšu jā, bet ja es būtu teicis nē? -Nu vienalga, prasija vai esmu reģistrējies uz ko arī godīgi atbildēju, ka nē, principā nešķita, ka viņam traucēja tik daudz tā dalības maksa, kā fakts, ka neesmu reģistrējies un neesmu sarakstā, teica, lai nākamreiz es reģistrējos.

Tad nu atkal, rīta fīča, kura bija arī vienlaikus nobeiguma fīča – dziedāšana, lūgšana, slavēšana, brīvais mikrofons un feedback’ošana. Programma nebija paredzētas pusdienas, par ko es biju vīlies, taču kā beigās izrādijās – tomēr tās bija un atkal labi paēdām. Tad nu 2os aizbrauca viena daļa un 4os otra. Viena no meitenēm, kura mani sagaidija un velviens džekiņš gājām uz ceļa pusi, jo viņi vlējās braukt ar sabiedrisko autobusu. No tās pieturas arī devos mājās.

Kopumā

Bija ļoti labi un man ļoti patika, protams, varēja bū labāk, jo dažubrīdi šķita, ka aktivitātes ir pārāk maz, bet arī tik daudzais brīvais laiks man tīri labi patika. Cilvēki tur bija ļoti dažādi – gan narkotiku lietotāji, gan alkohola lietotāji un arī tādi, kas dažreiz atļaujas kautko paņemt no veikala plauktiem, taču bija arī tādi, kas bija ļoti kārtīgi, uzņēmīgi, atbildīgi, devīgi un ‘pareizi’. Tākā kopumā bija ļoti labi pavadīts laiks – man prieks, ka iepazinu to meiteni, kura mani sazvanija pirmajā dienā aicinādama mani atnākt.

Izvērtējums

Kas patika:

  • Ēdienreizes
  • Cilvēki
  • Atmosfēra
  • Vakara un rīta fīčas (Ar vienu izņēmumu, kad tas ievilkās)
  • Open-Space
  • Atrašanās vietaNorkalni
  • Uzkodas
  • Vietas, kur jāguļ – foršas mazas mājiņas – trīstāvīgas gultas (33Ls variants)

Kas nepatika:

  • Tas viens izņēmums no vakara fīčām
  • Apnicīgā gaisotne
  • Nekas vairs īsti nekrīt prātā, bet bija vel fīčas…

Kopumā:

  • Bija lietas, kas patika un arī tādas, kuras nepatika, taču kopumā tā bija vērtīga pieredze, es aicinu visus piedalīties šāda veida nometnēs, arī tad, ja esi ateists. Ļoti labi pavadīts laiks un daudz jaunu pazīstamu cilvēku. Es esmu pateicīgs par šo brīnišķīgo iespēju nelegāli piedalīties šajā nometnē.
  • Vērtēju ar 7,3/10

Tā vel pavadītas dienas vērtīgā gaisotnē – vasara gandrīz ir beigusies un tūlīt sāksies man 12.klase, bet ar to nebeidzas mans ceļš caur pasākumiem, skolas laiks tikai paver jaunas iespējas piedalīties cita veida pasākumos.

Šī bija brīnišķīga vasara un esmu to vērtīgi pavadijis, es ceru, ka šī vasara arī jums bija bagāta, tiekamies, vissticamāk septembrī.

P.S. – Man nebija labāku bilžu.

UPDATE: Tagad arī ir video.

Tagots , , , , , , , , , , , , , , , , , , , ,

JAUNIEŠU FORUMS „Vienoti jaunieši Latvijas attīstībai”

No 6.-7. augustam es piedalijos forumā

„Vienoti jaunieši Latvijas attīstībai”

kas notika

Kaņepes Kultūras centrā

Pieteicos uz šo pasākumu dienu pirms tā sākuma, tas ir 5.augustā, nebiju gan drošs, vai mani apstiprinās, bet Dieva plānā bija izlemts, ka es piedalīšos šajā pasākumā.

Skolas iela 15, ir atrašanās vieta šim kultūras centram. Ēka ir ļoti sena un nav īpaši atjaunota gan no ārpuses, gan no iekšpuses, bet tā ir labāk, jo tā vecuma pieskaņa padara piedalīšanos šāda veida pasākumos daudz baudāmāku. Pa lielam Kaņepes kultūras centrs ir tāda salasīšanās vieta visa veida māksliniekiem – 6.augustā viņi visu dienu spēlēja bungas, vel kautko un darija kautko līdzīgu dziedāšanai. Uz gandrīz katras sienas ir kautkas izlikts, parasti tās ir dažādu pasākumu afišas, bet ir arī dažāda veida fīčas ar māksliniecisku pieskaņu. Starp citu, viņi aicina pievienoties māksliniekus un tamlīdzīgus interesentus.

Nu tad par pašu pasākumu

Ierados ar nelielu nervozitāti, vai tas nebūs pārāk nopietns pasākums un ar ‘pārāk‘, es domāju nevajadzīgi pārspīlēts, bet nebija. Sākumā gan bija jāklausās uzrunas/runas stuff like that, kuras bija nenormāli garlaicīgas – es vēlējos ķerties pēc iespējas ātrāk pie grupu darbiem, ir OK, ja ir ievada runa, taču šoreiz tas bija drusku pa garu.

Beidzot pienākot grupu darbam, mēs varējām iepazīties (savā grupā). Starpcitu, manas grupas tēma bija “Latvijā dzīvojošo jauniešu vienotība“. Pēc iepazīšanās laika sekoja kafijas pauze un kafijas pauzes kopumā bija ļoti labas – kā ierasts dafiga cepumi un augļi, bet papildus pa-brīvu kafijai(Vienalga kādai, ieskaitot auksto un cappuccino) un tējai, varēja dabūt arī pa-brīvu Coca-Cola, Sprite, Fanta un dažādas sulas – tīri forša ekstra dalībniekiem.

Pēctam sekoja mazliet nopietnāka daļa, bija jānosaka galvenās esošās problēmas mūsu tēmā, kad tas bija paveikts, sekoja lomu spēle. Uz lomu spēli mēs tikām sadalīti citās grupās – es biju grupā “Marmelādes”, kautgan man negaršo marmelādes..pag..es pat īsti neatceros, kuras bija marmelādes, iespējams, es jaucu ar marcipānu, bet kāda starpība, mums nebija jāēd tās. Tad nu lomu spēlē galvenā doma bija, ka esam ideālas valsts Lavijas iedzīvotāji un mums nav nevienu problem, tas ir izņemot vienu – minoritāšu integrācija sabiedrībā. Katrai grupai tika dots, kas viņi ir šajā valstī, mēs bijām Lavijas sabiedrība. Bet šajā lomu spēlē bija 2 lielas kļūdas, ja mēs bijām šī ideālā sabiedrība, mēs varējām runāt principā pār visām grupām, ieskaitot minoritāšu grupu un politiķu grupu, otra lielā kļūda bija šis nosacījums, ka esam ideāla valsts bez problēmām, tas nozīmē, ka visi esam atvērti domājoši un pieņemam cits citu tādu kā viņš ir, un, līdz ar to, vienalga kāda problēma, tā automātiski, momentāli atrisinās. Atskaitot šīs divas kļūdas, lomu spēle bija ļoti laba.

Vakariņas………………

Beidzot arī pienāca vakariņas………Šķita cerīgi, taču man nācās vilties, jo main-dish’ā bija salāti (visdažādākie), vienīgie, kas atgādināja normāl ēdienu bija kautkādi makaronu salāti. Side-dish’ā bija kautkādas bulciņas, no kurām tad es arī pārtiku, jo salāti man negaršo. Taču, kāds patīkams pārsteigums ēdot uzzināt, ka savā Marmelādes grupā es strādāju ar Jāzepu Bikši, precizēšu par, ko man bija pārsteigums, viņš ir mana tēva laba drauga dēls, atceros, kā pie viņiem braucām, kad biju pavisam sīks.

Ārpus formalitātēm

Kad nu dienas galvenās fīčas bija beigušās, sākās “Neformālā pieņēmšana” un tad jau bija, gan mūzika, gan dzērieni (arī alkohols, pilngadīgajiem bija atļauts). Sācis runāties ar vienu meiteni, velviena meitene atnāca un vēlējās iesaistīties sarunā, tānu mēs šo neformālo pieņemšanu aizvadijām sarunās. Un man bija prieks iepazīt cilvēku ar kustību traucējumiem, kurš tik veiksmīgi ir izvirzijies uz augšu savā dzīvē – es nerunāju par mērķiem un sasniegumiem, bet gan par sevis pilnveidošanu – ja jūs zināt, kas ir kustības traucējumi, jūs varētu domāt, ka tads cilvēks varētu baidīties, būt nedroš un būt ar zemu pašapziņu, taču šajā gadijumā, pateicoties vienam citam cilvēkam, tā nebija, viņa bija ļoti droša un atvērta, nebaidijās ne no sarunām par sevi, ne par savu diagnozi un, kopumā, ļoti draudzīgs un pozitīvs cilvēks.

Pa nakti mēs palikām Turības kojās, kuras bija ērtas un patīkamas, vismaz priekš manis. Gluži uzreiz mēs negājām gulēt, vel mēs aizgājām līdz McDonald’s. Pēc tam ieradāmies atpakaļ kojās un es pa taisno dušā un tad gullet – es dzirdēju, ka citi vel runājās savās istabiņās kādu laiku.

Nākamā diena…..Brokastis…….

Bulciņas, bulciņas un velreiz bulciņas, protams, tās bija garšīgas, taču gaidīju kautko labāku.

Rīta izkustēšanās…

Paspēlējām divas vai trīs spēles…

Rīta garlaicība..

Pēc tam mums bija jāklausās runas/kautkas-tamlīdzīgs, vairākas pēc kārtas, ilgas. Protams, bija vērtīga informācija, taču nekas revolucionārs. Beidzot nonācām pie rekomendāciju izstrādāšans tām problēmām, kuras pārrunājām iepriekšējā dienā (Pirms tam arī bija kafijas pauze). Rekomendāciju izstrādāšanu procesā mūsu grupai gāja tīri labi. Neatceros, ko mēs izdomājām – neko īpašu katrā ziņā, nekas tads, kas patiešām spēs kautko mainīt, laigan, jebkura izmaiņa, kautko, kautvai tikai drusciņ maina.

Pusdienas.

Beidzot  ēdienreize, vīlies biju tikai par kotletēm un mērci, viss pārējais bija normāli.

Nobeigums

Te nu bija grūti saprast, kas vairs iet pēc plāna un, kas ne. Viss tika izdarīts, papildus darbi arī un drīz jau varējām doties mājās.

Kas patika:

  • Cilvēki
  • Grupu darbi
  • Brīvā laika daudzums
  • Bāra apkalpošana
  • Kaņepes Kultūras centrs
  • Nakšnošanas vieta
  • Mūzika
  • U.c.
Kas nepatika:
  • Ēdienreizes
  • Garās runas
  • Pārāk īss pasākums
Kopumā:
Man ļoti patika šis pasākums, kautgan tikai divas dienas, es jūtu, ka esmu ieguvis daudz vertiga.
  • Vērtēju: 6,7/10
Šis forums bija daļā no lielāka projekta ”Strukturētā dialoga īstenošana ES Dānijas un Kipras prezidentūras laikā”
Kam interesē programma: Google Docs
Kam interesē visas bildes: Failiem
Pasākumu organizēja(Vai arī palīdzēja, īsti nesapratu viņu lomu):
Kaņepes Kultūras centrs:
Tagots , , , , , , , , , , , , , ,

Jauniešu dienas ir noslēgušās.

Tātad 4. Latvijas Jauniešu dienas ir noslēgušās, precīzāk sakot, noslēdzās 17.jūnija 15:30, tik rakstu esmu nedaudz iekavējis.

Jauniešu dienas pavisam ilga 3 dienas, nu, ne gluži trīs, jo tikai otrā diena bija pilna diena.

Švakajiem lasītājiem: Man ļoti patika un kopumā vērtēju ar 8/10.

Ierašanās vieta nebija tālu no Rīgas centra (Mārstuļu 10), kas bija ļoti labi, jo man nebija atkal jāapjūk Rīgas Satiksmes autobusu sarakstos un atrašanās vietās(Jā, man tas sagādā grūtīnbas)

Sagaidīšana bija laba – ‘kārtībnieki’(tā viņus dēvēja) jau stāvēja ārpus ēkas ieeja durvīm un norādija, kur man ir jāreģistrējas un, kur es varu nolikt mantas(viena mazā mugursoma). Reģistrējoties mani iepriecināja viena sen neredzēta seja un pēc reģistrēšanās varēju saņemt savas vienīgās vakariņas tajā vakarā – home-made burgers un mazais iepakojums sulas(tas ar salmiņu). Pēctam bija jāgaida līdz sāksies nākamais programmā paredzētais punkts(Slavēšanas un pielūgsmes vakars), bet pa to laiku, kamēr gaidijām, gaidāmajā telpā varēja sēdēt, runāt, rakstīt novēlējumu baznīcai un spēlēt novusu, un, parcik pirms manis jau bija diezgan daudz jauniešu jau ieradušies gluži garlaicīgi nebija + vel satiku sen neredzētas sejas.

Slavēšanas un pielūgsmes vakarā es izvēlējos sliktu vietu, jo neredzēju dziesmu vārdus, kas tika rādīti uz ekrāna, domādams, ka dziesmas būs tanī grāmatiņā ko man iedeva, izsecināju, ka daļa dziesmu tur nav un tās, kuras tur bija, bija vainu kļūdainas vainu tikai daļa no visas dziesmas – es biju ļoti neapmierināts par šo grāmatiņu kļūdainību (Uz sekundi pat lika man noticēt, ka eksistē tāda lūgšanu fāze dienā kā varariņas).

Pēc šī programmas punkta mums bija jādodas gulēt (Un atkal grāmatiņa man lika noticēt, ka būs vakariņas, bet ), džeki uz vienu punktu, meitenes uz otru – tas nekas, ka džeku guļamvietas atradās 2,5km attālumā un mēs gājām ar kājām, taču dažiem tas noteikti nepatiktu.

Nepaņēmis ne matraci ne guļammaisu man bija visai švaka gulēšana, protams par mani apžēlojās un man iedeva ātrsaliekamo army-like gultu, kura bija gandrīz tikapt cieta kā grīda, taču pateicīgs biju tikuntā. Bija dīvinaini gulēt pasākuma laikā all-male ēkā(Izņemot vienu apsardzi).

Neizgulējies no rīta vēroju, kā visi pamostas no diviem ļoti skaļiem modinātājiem, aptuveni ap to laiku arī visi pamodās pavisam. Gāju mazgāties, dušas tīri labas, tik ‘ģērbtuve’(ja tā to var nosaukt) bija daudz par mazu. (Jāpiemin, ka meitenēm viņu guļamajā ēkā nebija dušu vispār, viņas esot mazgājušās izmantojot izlietnes – droši vien, ja mums džekiem nebūtu dušas, mēs labākajā gadijumā izmazgātu paduses pie izlietnēm, bet nebūtu tā centušies kā meitenes.)

Vienā brīdī salasijāmies kopā un gājām 2,5km ceļu līdz galvenajai ēkai. Drusciņ nokavējām un sanāca stāvēt brokastu rindas galā. Brokastis bija tīri garšīgas – auzu pārslu putra + burgeru likšana, nevar arī aizmirst par tēju un kafiju. Labprāt dabūju arī otro porciju.

Pēc brokastīm sākās kautkas un pēc tam ‘Semināri I‘, no visiem pieejamiem semināriem izvēlējos, nu jau neatceros ko, jo man bija tanī laikā(Uzreiz pēc brokastīm) jādodas uz sapulci, kur es uzzināju informāciju par to, ko es darīšu nometnē, kas notiks jūlijā. (Uz šo sapulci satiku sen neredzētu seju, vienu interesantu opi no Amerikas ar kuru man bija pārsteidzoši daudz kopīga, kā arī, šitas man obligāti ir jāpiemin – meiteni, kuru pirmo reizi man ieraugot asociējās ar SkrilleX, citiem saistītos ar papagaili, katrā ziņā tas nav sliktā ziņā, viņai pat ļoti piestāveja tā frizūra un, ja viņai būtu parasti mati, mani nemaz viņa tā nepiesaistītu, bet tagad man ir prieks un nespēju sagaidīt, kad strādāšu ar viņu vienā nometnē)

Atpakaļ paspēju uz ‘Semināri I’ kautkāda random semināra pēdējo ceturdaļu – iespaids palika, seminārs bija ļoti vērtīgs, arī tajā 1/4. Tik saprotiet, ka tikai tapēc ka tas ir kristiešu pasākums, tas nenozīme, ka visi semināri bija par Dievu un kristīgo dzīvi, tur bija vairāki psiholoģiska rakstura semināri, pamācoši utml.

Pēc ‘Semināri I’ sākās pusdienas, kurās ar vel dažiem ieņēmām jau pirmās vietas rindā – šķiet, ka bija kautkādi rīsi ar kautko un kautko(Nekas īpaš, pat neatceros). Pusdienas vērtēju ar 6/10(ne pārāk patika).

Pēctam sekoja ‘Semināri II‘, tur bija vairāk aktivitātes. Es izvēlējies biju teātri(Citi izvelējās strītbolu, Ebreju dejas un ko tur vel ne). Teātrī bija vairāk improvizācijas teātra aktivitātes + pēdējās minūtēs izdomājām mazu uzvedumu, kuru rādijām vakarā visiem (Es biju Jēzus lomā).

Pēctam seoja interesants Dievkalpojums, kādu vel nekad nebiju piedzīvojis – atkal redzeju sen neredzētas sejas.

Pēc tā sekoja vakariņas, kurās atkal biju viens no pirmajiem rindā un kuras atkal nebija nekas īpaš – vērtēju 5/10.

Ūūūūūn tad sekoja koncerts Doma baznīcas dārzā, kura sākums bija visai labs(7/10) un beigas afigenna labas(10/10). Spēlēja brīnišķīgi izpildītāji/mūziķi un Rīgas Gospelkoris, kurš bija superīgs – no tā brīža kļuvu par Rīgas Gospelkora fanu. Kad koncerts beidzās, visi dabūja pa kliņģera gabalam, kurš bija afigenna garšīgs(9,5/10).

Un pēdējais otrās dienas paredzētais punkts bija “ballīte/disene/da-fig-viņ-zin-dance-mūzika-skan-gaisma-izrubīta-gaismas-midžinās-visi-dejo” turpatās bija aicināti dalībnieki no Gospelkora, taču savu favorītu neatradu(Vēlējos pateikt cik brīnišķīgi viņai sanāca)

Starp citu, ejot no koncerta uz galveno ēku, es ar vienu džeku gājām pa priekšu, bet bezmērķīgi(Ne pa tiem ceļiem), ievērodami, ka aiz mums visi seko izdomājām, katrs aiziet pa savu ceļu un bars apjukumā gandrīz sadalijās pa divām daļām, tas bija uzjautrinoši.

3:00 naktī aizgājām uz savām guļvietu ēkām gulēt. Otrā nakts man bija pārsteidzoši ērtāka un patīkamāka.

Atkal pamodāmies ar modinātājiem, savācāmies un devāmies uz brokastīm.(Tāda forša 2,5km rutīna) Nu ja vel atskaita piespiedu kārtās rīta rosmi.

Atkal biju viens no pirmajiem rindā. Brokastīs bija pankūkas, viena gaļas, otra saldā, ļoti garšīgas(apēdu 6 beigās) vērtēju 9/10.

Tad bija ļoti patīkams Dievkalpojums-Noslēgums (Dziedājām, lūdzāmies, izsūdzējām grēkus un vakarēdiens), turpat arī kopbilde un ejot ārā no baznīcas dabūjām pa mazās sulas iepakojumam un bulciņai. Tas arī aptuveni bija moments, kad katrs atvadijās un devās pa savi pusei.

Es devos ar 3 meitenēm ar kurām vel īsti nebiju runājis, tapēc tas bija interesants uz-autobusu ceļš. Veina no viņām bija slima, saaukstējusies vai kā, visu laiku klepoja, teicu gan, ka labāk būtu, ja viņa gulētu mājās, taču viņa teica, ka izveseļosies tāpat(vai kautkā tā), nu pēc paskata es teiktu, ka tā saaukstēšanās(Vai vnlga kas) bija atstājis iespaidu uz viņas ķermeni, jo izskatijās galīgi savārgusi, tācu viņā bija kautkas, ko bija patīkami uzlūkot, tapēc atstāja uz mani ļoti labu iespaidu.

Pa ceļam, mani apstādināja kāda intervētāja ar operatoru un prasija kura ir mana mīļākā filma par Jāņiem, uz ko es apjuku, jo zināju tikai vienu – Limuzīns Jāņu nakts krāsā. Vel viņa jautāja, kur es svinēšu Jāņus, ko darīšu utml. Pēctam nopirku saldējumu, pavadiju meitenes līdz Autoostai un tad devos uz savu atobusu.

Gaidot savu autobusu satiku sen neredzēto seju, bijušo klasesbiedreni, braucām mājās ar vienu autobusu, tapēc aizvadījām patīkamu sarunu.

Kopumā

Kas Patika:

  • Atmosfēra
  • Staff
  • Cilvēki
  • Tuvināšanās Dievam
  • Mūzika/Dziesmas
  • Laikapstākļi
  • Atrašanās vieta
  • Aktivitātes
  • Semināri

Kas Nepatika:

  • Džeku un meiteņu guļamvietu atdalīšana par, vismaz, kilometru
  • Dažas ēdienreizes
  • Steiga
  • Vienojošo faktoru trūkums

Kopsavilkums:

Pasākums uz kuru bija vērts ierasties un, kurā ieguvu ļoti daudz vērtīga. Bija trūkumi, taču tie bija pārāk mazi un nenozīmīgi lai neapmeklētu šo pasakumu.

Well, that’s about it.

Salikšu bildes, kad tās būs pieejamas. 😉

Tagots , , , , ,