No 6.-7. augustam es piedalijos forumā
„Vienoti jaunieši Latvijas attīstībai”
kas notika
Kaņepes Kultūras centrā
Pieteicos uz šo pasākumu dienu pirms tā sākuma, tas ir 5.augustā, nebiju gan drošs, vai mani apstiprinās, bet Dieva plānā bija izlemts, ka es piedalīšos šajā pasākumā.
Skolas iela 15, ir atrašanās vieta šim kultūras centram. Ēka ir ļoti sena un nav īpaši atjaunota gan no ārpuses, gan no iekšpuses, bet tā ir labāk, jo tā vecuma pieskaņa padara piedalīšanos šāda veida pasākumos daudz baudāmāku. Pa lielam Kaņepes kultūras centrs ir tāda salasīšanās vieta visa veida māksliniekiem – 6.augustā viņi visu dienu spēlēja bungas, vel kautko un darija kautko līdzīgu dziedāšanai. Uz gandrīz katras sienas ir kautkas izlikts, parasti tās ir dažādu pasākumu afišas, bet ir arī dažāda veida fīčas ar māksliniecisku pieskaņu. Starp citu, viņi aicina pievienoties māksliniekus un tamlīdzīgus interesentus.
Nu tad par pašu pasākumu
Ierados ar nelielu nervozitāti, vai tas nebūs pārāk nopietns pasākums un ar ‘pārāk‘, es domāju nevajadzīgi pārspīlēts, bet nebija. Sākumā gan bija jāklausās uzrunas/runas stuff like that, kuras bija nenormāli garlaicīgas – es vēlējos ķerties pēc iespējas ātrāk pie grupu darbiem, ir OK, ja ir ievada runa, taču šoreiz tas bija drusku pa garu.
Beidzot pienākot grupu darbam, mēs varējām iepazīties (savā grupā). Starpcitu, manas grupas tēma bija “Latvijā dzīvojošo jauniešu vienotība“. Pēc iepazīšanās laika sekoja kafijas pauze un kafijas pauzes kopumā bija ļoti labas – kā ierasts dafiga cepumi un augļi, bet papildus pa-brīvu kafijai(Vienalga kādai, ieskaitot auksto un cappuccino) un tējai, varēja dabūt arī pa-brīvu Coca-Cola, Sprite, Fanta un dažādas sulas – tīri forša ekstra dalībniekiem.
Pēctam sekoja mazliet nopietnāka daļa, bija jānosaka galvenās esošās problēmas mūsu tēmā, kad tas bija paveikts, sekoja lomu spēle. Uz lomu spēli mēs tikām sadalīti citās grupās – es biju grupā “Marmelādes”, kautgan man negaršo marmelādes..pag..es pat īsti neatceros, kuras bija marmelādes, iespējams, es jaucu ar marcipānu, bet kāda starpība, mums nebija jāēd tās. Tad nu lomu spēlē galvenā doma bija, ka esam ideālas valsts Lavijas iedzīvotāji un mums nav nevienu problem, tas ir izņemot vienu – minoritāšu integrācija sabiedrībā. Katrai grupai tika dots, kas viņi ir šajā valstī, mēs bijām Lavijas sabiedrība. Bet šajā lomu spēlē bija 2 lielas kļūdas, ja mēs bijām šī ideālā sabiedrība, mēs varējām runāt principā pār visām grupām, ieskaitot minoritāšu grupu un politiķu grupu, otra lielā kļūda bija šis nosacījums, ka esam ideāla valsts bez problēmām, tas nozīmē, ka visi esam atvērti domājoši un pieņemam cits citu tādu kā viņš ir, un, līdz ar to, vienalga kāda problēma, tā automātiski, momentāli atrisinās. Atskaitot šīs divas kļūdas, lomu spēle bija ļoti laba.
Vakariņas………………
Beidzot arī pienāca vakariņas………Šķita cerīgi, taču man nācās vilties, jo main-dish’ā bija salāti (visdažādākie), vienīgie, kas atgādināja normāl ēdienu bija kautkādi makaronu salāti. Side-dish’ā bija kautkādas bulciņas, no kurām tad es arī pārtiku, jo salāti man negaršo. Taču, kāds patīkams pārsteigums ēdot uzzināt, ka savā Marmelādes grupā es strādāju ar Jāzepu Bikši, precizēšu par, ko man bija pārsteigums, viņš ir mana tēva laba drauga dēls, atceros, kā pie viņiem braucām, kad biju pavisam sīks.
Ārpus formalitātēm
Kad nu dienas galvenās fīčas bija beigušās, sākās “Neformālā pieņēmšana” un tad jau bija, gan mūzika, gan dzērieni (arī alkohols, pilngadīgajiem bija atļauts). Sācis runāties ar vienu meiteni, velviena meitene atnāca un vēlējās iesaistīties sarunā, tānu mēs šo neformālo pieņemšanu aizvadijām sarunās. Un man bija prieks iepazīt cilvēku ar kustību traucējumiem, kurš tik veiksmīgi ir izvirzijies uz augšu savā dzīvē – es nerunāju par mērķiem un sasniegumiem, bet gan par sevis pilnveidošanu – ja jūs zināt, kas ir kustības traucējumi, jūs varētu domāt, ka tads cilvēks varētu baidīties, būt nedroš un būt ar zemu pašapziņu, taču šajā gadijumā, pateicoties vienam citam cilvēkam, tā nebija, viņa bija ļoti droša un atvērta, nebaidijās ne no sarunām par sevi, ne par savu diagnozi un, kopumā, ļoti draudzīgs un pozitīvs cilvēks.
Pa nakti mēs palikām Turības kojās, kuras bija ērtas un patīkamas, vismaz priekš manis. Gluži uzreiz mēs negājām gulēt, vel mēs aizgājām līdz McDonald’s. Pēc tam ieradāmies atpakaļ kojās un es pa taisno dušā un tad gullet – es dzirdēju, ka citi vel runājās savās istabiņās kādu laiku.
Nākamā diena…..Brokastis…….
Bulciņas, bulciņas un velreiz bulciņas, protams, tās bija garšīgas, taču gaidīju kautko labāku.
Rīta izkustēšanās…
Paspēlējām divas vai trīs spēles…
Rīta garlaicība..
Pēc tam mums bija jāklausās runas/kautkas-tamlīdzīgs, vairākas pēc kārtas, ilgas. Protams, bija vērtīga informācija, taču nekas revolucionārs. Beidzot nonācām pie rekomendāciju izstrādāšans tām problēmām, kuras pārrunājām iepriekšējā dienā (Pirms tam arī bija kafijas pauze). Rekomendāciju izstrādāšanu procesā mūsu grupai gāja tīri labi. Neatceros, ko mēs izdomājām – neko īpašu katrā ziņā, nekas tads, kas patiešām spēs kautko mainīt, laigan, jebkura izmaiņa, kautko, kautvai tikai drusciņ maina.
Pusdienas.
Beidzot ēdienreize, vīlies biju tikai par kotletēm un mērci, viss pārējais bija normāli.
Nobeigums
Te nu bija grūti saprast, kas vairs iet pēc plāna un, kas ne. Viss tika izdarīts, papildus darbi arī un drīz jau varējām doties mājās.
Kas patika:
Atsauksmes 