No sākuma, kad salasijāmies (7 cilvēki) devāmies uz ķipa kafejnīcu Leningrad. Starpcitu, tā vieta ir ļoti ērta, patīkama mūzika, atmosfēra un noskaņa – kad esat Vecrīgā, noteikti iesaku tur aiziet. 😉
Pēc pāris aliņiem,(Starp citu, paldies, ka uzsauci, palieku parādā) kad devāmies tālāk, pirms ieiešanas mums vajadzēja atbrīvoties no diviem kāšiem – itkā nolīdām – lielākā daļa no mums nepīpēja, precīzāk sakot tikai divi pīpēja – es un pārējie negribējām – tānu tie divi džeki pīpē, kamēr viena meitene/sieviete/female un velviens džeks pīpē cigareti. Redzam mašīna iegriežas uz mūsu pusi, tad nu, parcik esam pie dzīvokļu mājām, domājām, ka civilie, bet nē, piečinijam, ka tie ir menti, tikai tad, kad viņi jau bija piebraukuši. Tie divi, kas pīpēja kāšus nometa oglītes un iebāza pārējo kabatā, cigarešu pīpētāji arī nodzēsa. Pateicoties tām divām cigaretēm, kas tika pīpētas, zāles smaka netika sajusta un mēs izrunājām visu, ka pazūdam no turienes, nu labi, jaunākais džeks, tas otrs ar to cigareti bija so badass, ka nometa benčiku uz zemes, viņam ments sāka kasīies, tas tur baigi stromijās līdz beidzot pacēla un izmeta cigareti miskastē. Menti aizbraucua, kāšus tie divi nobeidza, devāmies uz SP’12, līdz atcerējāmies, ka mums vel ir vīns ko piebeigt – nu neko, atkal nolīdām.
[Bildē: Kā redzat, bija arī šādas fīčas iekš SP’12]
Tad beidzot par SP’12
Jau nokļūstot tur, sapratu, ka satikšu daudz pazīstamos, jo līdz turienei satiku pāris. Ieejot vajadzēja izmest no McDonalda iegūtās glāzes. Kad jau biju iekšā, uz katra stūra kādu satiku – vien pagaidot vienu džeku, kamēr viņš izdarīs visu tualetē, satiku četrus, bet tas ir stāvot uz vietas, kad vazājos apkārt vai dejoju, tad vel vairāk pazīstamos satiku. Ar dažiem bija tā, ka sejas neatpazinu un es jautāju: “No kurienes man ir tevi jāatceras?” uz ko arī man atbildēja. Vienai meitenei es vārdu neatcerējos un viņa bija ļoti dusmīga [ja reiz esmu spēlējis desas uz viņas, tad, kā pie velna es neatceros viņas vārdu :D?], pēctam viņa uzrakstija savu vārdu uz manis. ^_^
Tā nu tur bija vairākas skatuves, kā parasti. Man šķiet, ka viena no vienīgajām baudāmajām grupām bija Dzelzs Vilks Rock Stage’ā. Pārējās arī bija tīri labas – tas tomēr ir gaumes jautājums. Ja reiz ieminējos par skatuvēm un grupām, tad pāriesim uz ‘Mūzika/Skaņa/stuff’ daļu.
P.S. – man biļete bija par velti, jo biju SP’12 brīvprātīgais – nākamgad noteikti izmantojiet iespēju būt par brīvprātīgo. 😉
[Bildē: Viena no alternatīvām dejošanas vietām]
Mūzika/Skaņa/stuff
Gandrīz afigenna. Meloju – tālu no gandrīz. Ja vēlējies iztrakoties, tad tā bija īstā vieta kur to darīt, ja vēlējies izbaudīt kādu sev iemīļotu mūziķi, tad tā bija vilšanās. Main Stage’ā mūzikas kvalitāte bija trokšņa līmenī, kad biju jau noguris no trakošanas un vēlējos vienkārši pasēdēt un paklausīties, tad sāku domāt vai es esmu pārāk vecs šīm lietām, jo troksnis bija man neizturams. Mazākajos stage’os bija labāk, taču tāpat nekā baigi baudāma. Viena lieta, kas Studentu Paradīzei jāņem vērā nākamos gadus ir – jāatrod labāka tehnika. Varbūt es esmu pārāk liels klasiķis, taču, man šķiet, ka mēs visi varam piekrist, ka patiesi baudāms pasākums ir ar baudāmu mūziku, nevis tikai trakošanu un trokšņošanu. Tas patiešām bija liels mīnus.
Kā jau redzat bildē, Gacho centās izmantot publiku cik vien ļoti varēja, bet viņš vispār bija uzmanības mīļotājs – viņš savu daļu pasniedza tā, itkā mēs būtu nākuši uz SP’12 viņa dēļ…Bet viss, kas bija dzirdams bija troksnis, tākā, ja arī būtu nākuši viņa dēļ, tad tas būtu bijis nebaudāms koncerts…un tātaures skaņa…Tā jau izklausas tīri labi, taču, kad viņa ir viscaur uzstāšanās laiku visās dziesmās + troksnis, tā izbesī. Pa lielam Gacho uzstāšanās bija ļoti vienveidīga.
Musiqq arī nebija nekas satriecoš – man šķiet, ka tas troksnis, ko tā aparatūra radija sabojāja pa lielam visas uzstāšanās. Nav jau tā, ka tie used-to-be-fake-hipsters ir manā gaumē, taču cienot viņus, uzstāšanās arī viņiem nebija nekas īpaš.
Dzelzs Vilks Rock Stage’ā man tīri labi patika, laikam, tapēc, ka mazajās skatuvēs trokšņa līmenis bija daudz zemāks un viņi nav daļa no popkultūras, kas man tik ļoti neiet pie sirds.
Stendu bija diezgan daudz. Varēja fotogrāfēties, piedalīties konkursos un darīt citas dažādas fīčas. Es pats baigi necentos mēģināt stendus, taču redzēju, ka citiem ļoti patika. …. … …. …Man vairs nekas nav sakāms par to – nafig es taisiju atsevišķu daļu tam? ^_^
Vakars pirms SP’12 – kad vel visi taisās:
Kopumā
Kā parasti, es teikšu – man ļoti patika un ļoti labj gāja, taču tā skaņas kvalitāte ļoti visu nosita. Traks pasākums, taču, trokšņa dēļ, nebaudāma mūzika. Bija vērts ierasties – satiku daudz pazīstamos, gluži vai sajutos ‘Fuck me – I’m famous’, bet tas tā, galvenais, ka atpūtos/iztrakojos. Iesaku jums apmeklēt šo pasākumu arī nākamgad. 😉
Kas patika:
Cilvēku skaits (dahuja)
Stage’u skaits (bija iespēja izvēlēties sev tīkamo)
Jaunieši no visas Latvijas
Dzelzs Vilks
Stendi un to skaits (dafiga)
Atmosfēra
Bija, kur sēdēt
Ievērojami mazāk fake-hipsteru
Kas nepatika:
Mūzikas/Skaņas kvalitāte x3
Pārbaude (Man pat glāzes lika izmest)
Cenas
Pasākums ievilkās
Kopumā:
Patika, taču, kā teicu, mūzikas kvalitāte baigi visu nosita
Polijas Eiropas Jauniešu Parlamenta 9ā nacionālā sesija
Kautgan
Ieradies jau biju 12ajā
Tad nu mana stāsta sākums
Izbraucu 11ajā
Atbraucu agrāk uz Rīgu, pastaigāju nedaudz un dodos uz autoostu, kur arī sagaidu vel trīs meitenes no Latvijas delegācijas. Kā izrādijās, šajā sesijā viens no judgiem bija Latvietis un, sagadīšanās pēc, viņš arī brauca ar to pašu autobusu uz Poliju, kuru mēs.
Brauciens turp
Man gan nav nevienas bildes no braukšanas procesa, taču tam nav tik liela nozīme.
Kamēr meitenes izrāda nepatiku pret to, ka mums ir jābrauc vairāk kā 19 stundas ar autobusu, es ar prieku atguļos savā vietā un izbaudu braucienu.
Pēc 12 stundām ierodamies Varšavā, kur arī pēc pasēdēšanas McDonald’ā un Starbucks Coffee atvadamies no Daniela (tas Judge). Būtu gan bijis labāk, ja mēs būtu devušies ar viņu, jo mūsu ‘paradzētais’ autobus atgāja no kautkādas vietas, kuru mēs neatradām – prasijām apkārt, neviens neprata angļu valodu un beigās arī nezināja, kur mūs sūtīt. Beidzot izlēmām pajautāt taksistam, kur tad atiet starppilsētu atobusi, protams, mēs zinājām, ka taksists mums pateiks par attālāku vietu un aicinās mūs braukt ar viņu, taču nu jau mums bija vienalga. Taksists pateica, ka īstā stacija atrodas 5km no turienes un mēs izlēmām braukt ar viņu. Viņš mūs appisa, kā jau visus tūristus, samaksājām daudz vairāk kā vajadzēja, protams, mums jau bija vienalga. Autobusu stacijā noskaidrojām, ka biļetes mums būs dārgas un brauciens ilgs 8 stundas, nevis 5, kā mēs to bijām paredzējuši.
Interesantas lietas, kuras ieraudziju pa ceļam – vienam džekam pagalmā bija Otrā Pasaules Kara laika helikopters un pāris kilometrus tālāk, velvienam pagalmā bija Otrā Pasaules Kara laika lidmašīna.
Esam klāt – 12ais datums
12ajā datumā ap 4iem vai pus5iem bijām nokļuvusi Žešovā, kur arī mūs sagaidija viena no organizatorēm, kura mūs pavadija līdz viesnīcai.
Viesnīca nebija nekas prestižs, infact tā vel bija celšanas stadijā, nebija room service, vairākas fīčas bija salauztas vai arī vnk nedarbojās, televizors bija ar parasto antenu un staffs nemācēja angļu valoda, tākā, patiesību sakot, tā viesnīca sūkāja, bet tas nekas, jo gultas un ēdināšanas tur tāpat bija ērtas un garšīgas. ^_^
Pirmais, ko es dariju bija pastaiga pa pilsētu – nevēlējos gaidīt uz meitenēm no manas delegācijas, viņas vel gribēja nomazgāties utml., kā arī, ganjau nebūtu vēlējušās staigāt tik dauz kā es. Izmetu diezgan lielu līkumu, taču neriskēju iet pārāk sarežģītus ceļus, jo man ir tendence aizmirst dažus pagriezienus, kurus es esmu veicis. Izgāju cauri dzīvojamam rajonam, kautkādiem veikaliem, kautkādām iestādēm un vel kautkur – neviens mani nepiekāva un neapzga, tā kā nav tik ļauna tā Polija kā daudzi uzskata. Pēc dažu stundu vazāšanās (līdz 3ām) devos atpakaļ uz viesnīcu – par spīti tam, ka biju jau visai droš par to, ka man nekas nenotiks, es nevēlējos sagaidīt tumsu un pārliecināties. Tieši pirms tumsas atnācu atpakaļ. Aptuveni tajā pašā laikā arī meitenes no manas delegācijas bija atnākušas atpakaļ no savas pastaigas (līdz lielveikalam). No tā brīža vairs neko īpašu nedariju – ieslēdzu TV, tur gāja Rembo, iegāju dušā, izgāju, turpināju skatīties Rembo un aizgāju gulēt. ^_^
Iespaids par pilsētu – visai droša, patīkama, parasta, Lielā Vagīna (paskaidrošu), ērta.
Lielā Vagīna, tulkots no tulkojuma angļu valodā no poļu valodas – tā ir tā vidējā statuja augšējā bildē. Precīzāk runājot tas ir revolūcijas monuments, precīzas detaļas gan nemācēšu pateikt, taču vietējie to ir iesaukuši par Lielo Vagīnu vai arī Lielo Čuru, īsti nesapratu precīzo tulkojumu.
Pirmā oficiālā diena – 13ais datums
Bildē ir redzama komitejas AFCO, kurā es biju, chairpersona(persona, kas mūs vada gan darbā gan aktivitātēs).
Nākamajā rītā kautkādā laika posmā sākās delegātu ierašanās, pēctam, kad tas bija ievilcies salasijāmies viesnīcas pirmajā stāvā, nu jau aptuveni pilnā skaitā – gandrīz 70, vajadzeja nu doties uz autobusu, kurš mūs aizveda uz kautkādu Žešovas universitāti, kur arī sākās atklāšanas mirkļi. Visi sastājas aplī, noskaidro visus atbildīgos un tad jau sadalās pa komitejām un sākas teambuilding process.
Ja esat lasijuši manas atsauksmes par TeNS’12, un, ja esmu tanī rakstā pieminējis, tad aptuveni zinat, kas ir teambuilding. Karo4 mēs visu dienu pavadijām spēlējot spēles, kuras saliedē komiteju. Un tā nav plika spēlēšanās, tā ir svarīga sastāvdaļa, ja mēs vēlējāmies labu komitejas darbu. Katrā ziņā vārdus iemācijāmies ātri un smieklu netrūka.
Pusdienu laiks – visai normāls ēdiens, nekas afigenijs, bet nebija arī nekas slikts, tākā normāls.
Otrā daļa no teambuilding procesa bija problem solving (problemu risināšana) – ne nopietnu problēmu, bet gan radošu, kur pa lielam mums vajadzeja nonākt pie kopīga slēdziena. Mums izdevās ļoti labi – ātri nonācām pie labiem slēdzieniem. Nu jau mūsu komiteja bija labi saliedēta un bija pienācis vakars.
Atgriezāmies viesnīcā, paēdām (tīri garšīgi), salasijāmies un devāmies atpūsties uz kautkādu klubu, kautgan es neatceros, vai tas bija pirmajā vakarā vai tikai nākamajā, taču pieņemsim, ka šajā. Patusējām un naktī devāmies atpakaļ uz viesnīcu. Bija zaibiss.
Pirmā committee work diena – 14ais datums
Te nu tā sākas, sesijas grūtākā daļa ‘Committee work’ (Komitejas darbs). Šajā dienā brokastis bija garšīgas un līdz šim iepazīto cilvēku skaits jau bija visai augsts.
P.S. – tāpat kā ar pirmo tusu, es neesmu drošs vai nākamais events, par, kuru rakstīšu, notika tieši orajā dienā, taču ganjau nekļūdos. ^_^
Pēc garas darbadienas devāmies uz pilsētas centru, turpatās town squere’ā paspēlējām pāris cheesy spēles (visi vietējie bija watafakā) un tad devāmies uz kautkādu ēku darīt EuroVillage – karo4 sesijas daļa, kur dažādas valstis katra pārstāv savu galdiņu uz, kura tad ir tai valstij raksturīgi našķi/ēdieni, es ar meitenēm no manas delegācijas, protams, bijām pie Latvijas galdiņa. Divas no trijām meitenēm bija paņēmušas tautu tērpus un viņas izskatijās brīnišķīgi – gluži vai nāca prātā doma, ka nav jāizrāda viss savs ķermenis, lai meitene būtu pievilcīga. Vēlējos arī improvizācijas variantā noprezentēt mūsu delegāciju, taču meitenes to pārāk nevēlējās. Pēctam Polijas skolas prezentēja savas delegācijas.
Pa lielam šī diena arī tā noslēdzās – nekas īpaš vairs nenotika.
Otrā comittee work diena – 15ais datums
Brokastis kā parasti labas, ceļš līdz universitātei ok. Smagi strādajam, lai pabeigtu rezolūciju. Kad ar nokavēšanos pabeidzām, mums bija jādodas atpakaļ uz viesnīcu, lai paēstu un dotos uz mock GA (General Assembly simulācija). Oficiāļi mums delegātiem bija sagatavojuši mock rezolūciju ar, kuru tad tika parādīts, kā tad izskatīsies GA, protams, ne man tas bija vajadzīgs, bet gan tiem daudzajiem Poļiem, kas pirmo reizi bija EJP sesijā. Pēc tā tad arī devāmies uz Mephisto klubu….Taču man šķiet, ka es jau sāku jaukt visus eventus koopā – nu bet fakts ir tas, ka tas viss notika, tam nav nozīmes kādā secībā. Nu ja, daļa delegātu negāja uz klubu, daļa gāja, daļa aizgāja ātrāk prom, daļa aizgāja vēlāk – es biju no tiem, kas aizgāj ātrāk atpakaļ uz viesnīcu.
Kad biju atgriezies, devos pie vienas meitenes apraudzīties kā viņa jūtas, jo pirms tam viņa nejutās labi, taču, kāds pārsteigums, viņa izdomāja rakstīt mūsu rezolūcijai defense speech’u – labi vien ir, viņai mūsu komitejā, bez manis, vienīgajai bija pieredze EJP sesijās un viņa iznāja, ka no rīta stundas laikā ir pagrūti izdomāt labu defense speech’u. Kad jau viņa devās gulēt, arī es devos uz savu istabiņu atpakaļ.
Pēdējā oficiālā diena – GA – 16ais datums
Pamostos, mans istabasbiedrs ir izgaisis – viņa modinātājs skan, neviens neizslēdz, skatos sega atvērta takā tikko būtu izkāpis, skatos dušas telpā gaisma deg, nu labi, būs dušā, gaidu kādu laiku, neviens nenāk ārā, pārbaudu, neviena tur nav – nu labi būs izgaisis. Aizeju uz brokastīm, viņa velaizvien nav. Sākas pēdējie gatavošanās darbi priekš General Assembly, viņa velaizvien nav. Pirms mēs dodamies uz GA, jāsakrāmē somas no viesnīcas prom, krāmēju somu, tāpat viņa nav. Pēkšņi istabasbiedra skolotāja ienāk, prasa, kur viņš ir, atbildu, ka izgaisis, viņa ierauga viņa telefonu uz galda, pačeko un izrādās, ka zem telefona bija zīmīte “I’m in 308”, skolotāja izvācas ārā, padomāju, ka tāpat nebūtu viņu speciāli meklējis. Pēkšņi mans istabasbiedrs iebrāžas istabā dusmīgs un izmisis. Stāsts ir tāds, viņš iepriekšējā vakarā aizgāja tusēt ar draugiem viņu istabiņā un viss bija forsi pirmās trīs strundas, taču tad viņa draugs aizslēdza durvis un aizgāja gulēt virsū atslēgām. Un tānu mans istabasbiedrs visu nakti pavadija uz grīdas citā istabiņā, no rīta ir mēģinājis to džeku pamodināt, nekas nav sanācis, daudzijies pie durvīm, neviens nav atbildējis – sūdīgi viņam, es biju gar zemi dzirdot to stāstu. 😀
Tad nu visi aizmaucam uz iestādi, kur mums GA notiek – visi sapucejušies, bet es ne, jo biju aizmirsis formālās drēbes mājās. Mūsu rezolūcija bija pēdējā pēc secības. Taču beigu beigās, par spīti tam, ka mūsu rezolūcija bija pēdējā un visi jau bija noguruši, mums viņu tā bombardēja, ka tā nepassoja, bet nu kāda starpība – tās rezolūcijas tāpat neviens augstākās iestādēs neņem vērā, svarīgākais, ko iegūst no EJP sesijām ir pilnīgi citas lietas – ne katrs to spēj redzēt un saprast, taču tā tas ir, EJP sesijās svarīgākais ir process.
Tā pati diena – braucam mājās
Te nu mani sagaidija neliels pārsteigums. Līdz autobusam no Žešovas uz Varšavu bija jāpagaida, tapēc mēs gaidijām McDonald’ā, visas trīs meitenes no mans delegācijas, bija nopirkušas biļetes jau online’ā, taču es nē, jo man uz kartes nebija nauda – maksāšu pie šofera, tas nekas, ka dārgāk. Pieturā satikām vel meitenes no sesijas, kuras arī devās uz Varšavu ar to pašu autobusu – vienai no viņām banka bija atteikusi biļetes rezervāciju, taču arī domāja, ka pie šovera samaksās. Kā izrādijās autbusā vairāk nebija vietu – mēģinājām kautko sarunāt ar šoferi, taču vinš bija uzticīgs saviem noteikumiem. Beigās viņam mēs izbesijām, viņš mūs izmeta ārā un aizbrauca…Te nu mēs bijām Žešovā ar pilnīgi nekādām idejām kā tikt mājās – es saglabāju mieru, jo pēdējais, ko tu gribi darīt šādās sitoācijās ir padoties izmisumam, taču tā Poliete, kas arī tika izmesta ārā jau bija izplūdusi asarās. Kad es jau taisijos doties prom no peituras, lai atrastu kādu risinājumu, man tanī pašā pieturā no otra gala uzsauca viena Poliete (arī no sesijas) ‘foooooood’(Fīča no sesijas video – skatīt zemāk) . Aizgāju līdz viņai, tur arī bija vel citi no sesijas, izstāstiju mūsu sitoāciju un tad sākām domāt kautko kopīgi, uzzināju, ka arī viņi dodas uz Varšavu ar nākamo autobusu, kas tūlīt pēc pusstundas būs, tika arī uzzināts, ka šī autobusa kompānija nepiedāvāa pirkt biļetes pie autobusa šofera. Noskaidrojām, ka biļetes var arī rezervēt arī pusstundu pirms autobusa, vienai no meitenēm bija nauda uz kartes, vienam džekam bija aktīvi nets ieslēgts telefonam, tad nu es ar to izmisušo Polieti iedevām naudu uz rokas tai meitenei, kurai bija nauda uz kartes un viņa mums nopirka biļetes. Un mūsu diena bija glābta.
Varšavā ierados 5os, autobuss uz Rīga atgāja kautkur 6os. Viens no Poļiem no sesijas, man palīdzēja tikt līdz īstajai stacijai. Es pirmo reizi braucu ar metro un nākamajam taksometram vairs jau neizdevās mani appist (Pateicoties, pamatā, tam Polim). Iesēdos Ecolines autobusā, meitenes vel nebija atnākušas un autobusa stjuarte bija ļoti draudzīga un atvērta. Tad arī meitenes ieradās. Un tad aizraujošais 12 stundu brauciens atpakaļ uz Rīgu.
Kopsavilkums
Kopumā man ļoti patika, bet to es saku parasti…Nu jā, jo tā parasti arī ir. ēdināšna bija laba, eventi bija superīgi un cilvēki brīnišķigi – varēja patīkami sarunāties. Polija nav tik lēta zeme, kā dauzi to par tādu uzskata, protams, uz pārtiku mazak iztērēsi, taču pārējās lietas līdzsvaro to.
Man nepatika nedaudz sasteigtais un saspringtais grafiks. Ja esmu pilnīgi godīgs, tad arī es gaidiju labāku veikumu no manas komitejas chairpersonas – viņa bija laba, taču šķita dažubrīd attāla, proti, nebija ielikusi pietiekami sevi mūsu komitejā, tomēr, viņa tikuntā bija laba. Nepatika arī viesnīcas līmenis, taču kā es dzirdēju pēc nostāstiem – varēja būt arī sliktāk, tapēc esmu pateicīgs un priecīgs par to pašu. Bija drusku par maz vienojošā faktora starp visu delegātu kopumu.
Atsauksmes 