Patiesību sakot, izstāde bija piecas dienas, taču es ierados tikai pēdējās trīs.
Kopumā izstādē bija vis, ko jūs sagaidītu no izglītības izstādes – augstskolas, profesionālās skolas utml.. Tās visas dalīja bukletus, stāstija sīkāk, aicināja piedalīties konkursos un izlozēs, piedāvāja dažādas fīčas utml.. Bija arī Okarte, Swedbank Open un vairākas mazākas kompānijas, kas tad piedāvāja savas fīčas. Salīdzinājumā ar 2011. gadu izstāde bija ļoti uzlabojusies.
1.marts..
Ierodos Ķīpsalā un ir skaidri saprotams, kur nezinātājam būtu jāiet, lai nonāktu izstādē, jo bariem cilvēku gāja uz izstāžu centra virzienu. Jau ienākot centrā ir acīmredzams uzlabojums no 2011. gada, man tiek iedots Okartes maisiņš (Arī ’11 gadā bija maisiņi, taču tie ātri beidzās) Ūūūūūūūūn tad…es devos uz tualeti, jo tā, tanī brīdī, man bija prioritāte.
Pēc tam es sāku staigāt apkārt un noskaidrot dažādās iespējas, kuras piedāvāja skolas. Es esmu savācis ļoti daudz bukletus un uzzinājis ļoti daudz, taču nerakstīšu par katru, jo šis raksts nav izstāde. Citējot kādu meiteni kuru pazīstu “Ja zini, kur gribi mācīties tālāk, tad neiesaku iet uz to izstādi, jo, pēc tās apmeklējuma, gribēsies mācīties daudz kur un galvā būs putra.” – Piekrist tam vai nē, paliek jūsu ziņā, bet dažādās mācību iestādes bija patiešām pacentušās sevi parādīt, liekot pārdomāt savas intereses un plānus.
Šajā dienā visvairāk fokusa liku informācijas iegūšanai un bukletu vākšanai…Un arī konfekšu ēšanai – to es darīju visas dienas.
Izglītības iestāžu stendu attieksme pret mani – “Kur tu plāno mācīties?”
2.marts..
Šajā dienā es centos izmēģināt visas fīčas, kuras piedāvāja stendi. Bija mežniecības simulators, Xbox 360 Kinect spēles, elektriskais kaut-kāds-trīs-riteņu-braucamais, saldējuma kokteiļi, kurus pagatavoja ķīmiķi izmantojot slāpekli, monētas sišana, šokolādes strūklaka, viegli iegūstamas balvas, laimes rats, interaktīvie mācību materiāli un citas (daudz) fīčas. Bija ļoti daudz, ko darīt un divas stundas varēja pavadīt vien veltot visām fīčām. Runājot par laimes ratu, man šķiet, ka tā bija vienīgā fīča, kurai bija tāda cilvēku rinda. Protams, ja jūs esat kā es, kurš no rīta līdz vakaram tur bija, tad vienā brīdī vairs nav fīču, ko darīt.
Nevēlos kaunināt nevienu iestādi, tāpēc neteikšu, kura, taču apģērbu kolekcija Varavīksnes pieskāriens nebija pārāk labs, īstenībā, es pat gribētu teikt šausmīgs, taču tikai daļa no tās atgādināja uzvilktas krāsainas trubas nevis kleitas. Pārējās kolekcijas bija ok, bet nekas īpaš.
Viena no deju skolām bija izdomājusi dejot pie sava stenda. Cilvēki salasās apkārt, skatās. Divas meitenes man aiz muguras stāv, viena no viņām kritizē: “Diez kā viņas reprezentā tā savu skolu? -Parādot cik viņas ir pieejamas?” Man tas lika aizdomāties par to, kā tad deju skolai vajadzētu reprezentēt sevi…tieši tā arī vajadzētu – dejojot – tam nav nozīmes vai viņas ir pieejamas.
Izglītības iestāžu stendu attieksme pret mani – “Mainīsi profesiju?”
3.marts..
Daudzus jau iepazinis, visur jau bijis, vazājos apkārt. Noslēdzās Jaunais profesionālis 2013 konkurs. Cilvēki bija maz un nekas īpaš nenotika. Visas dienas bija arī lekcijas/vai-kks-tamlīdzīgs – es tās tik aktīvi necentos apmeklēt. Izdzēru pārīti aliņus, parunājos ar citiem un tad jau arī vis beidzās.
Izglītības iestāžu stendu attieksme pret mani – “Ar ko tu nodarbojies?”
Un beigās bija arī noorganizēts no pārpalikušajiem bukletiem utml. papīru kauja – Video.
Kopumā…….
Izstāde bija izdevusies, dažādās studiju iespējas tika parādītas ļoti labi un jautrība vismaz uz divām stundām tur bija nodrošināta. Ierasties pavisam noteikti bija vērts un es aicinu visus, arī tos, kas jau ir izlēmuši savu nākotni, ierasties un izbaudīt Skola izstādt uz savas ādas.
Latvija tādām expo tipa izstādēs nav pārāk pieredzējusi, taču pēdējo gadu laikā mēs savu veikumu esam tik ļoti uzlabojuši, ka uz tām ir interesanti ierasties. Noteikti gaidu nākamo gadu.
Sī gan nav bilde no reizes, kad es biju, taču nekas baigi mainijies aktieros nav. Varētu būt, ka aktrisei pa labi bija cita frizūra.
Kā bija?
Un kā jūs domājat? -Protams, ka ļoti labi (Varbūt nedaudz pārspīlēju). Es apbrīnoju, kā aktieri spēj atkārtoti rādīt šo izrādi atkal un atkal + vēl ļoti labā kvalitātē – LATGOLA.LV pirmizrāde bija atpakaļ 2010.gadā.
Tiem, kas nav bijuši Latvijas Nacionālajā teātrī, es varu apsolīt, ka viņi piedāvā augstas kvalitātes izrādes, telpas un arī mini-bodīte tīri forša ar plašu /kas gan vairāk vajadzīgs/ izvēli. Lielajā zālē notiekošais uz skatuves ir labi dzirdams un pārredzams – nezinu, kā ir mazākajās zālēs, bet es esmu drošs, ka tur arī ir labi. Dažubrīd ir burzma, jo izrādes ir pieprasītas un tās nāk apmeklēt daudz cilvēki.
Pati izrāde bija patiesi baudāma komēdija. Ja arī nesaproti Latgaļu valodu, smiesies vēderu turēdams tāpat. Aktieri bija ļoti labi, ja pat ne izcili, kautgan mana klasesbiedrene teica, ka galvenā oma dažubrīd pārāk murmināja zem deguna – džeki gan bija ļot skaidri saprotami. Atklāti runājot šī komēdija man lika noprast, ka latgalieši ir bezmazvai cita tauta ar savām unikālām tradīcijām. Velviena svarīga lieta – bija iedota neliela padomju un brīvības izcīnīšanas pieskaņa, tas deva tādu kā nelielu dziļumu tai izrādei. Neesmu vēl pieminējis, bet galvenie notikumi izrādē sākumā rit apkārt kādai parastai latgaļu omai, pēctam viņai pievienojas dzīvesbiedrs un tad stāsts risinās ap viņiem un viņu kaimiņiem/radiem. Notikumi norisinājās kādā Latgales ciemā/pagastā/novadā Baltinavā.
Patiesi baudāma tautas komēdija par diviem Latgales pensionāriem un viņu sadzīvi Baltinavā. Izrāde bija bagāta ar izcilu humoru un ar patīkamu vēsturisku pieskaņu.
Vērtēju:
Kaut es spētu pateikt, kas man patika un nepatika, taču, itkā, man patika viss, tomēr iespējams bija iztrūkstoši elementi, tapēc gluži 10 arī nevaru dot.
Tad nu:
Es vērtēju šo izrādi ar 9/10
P.S. – Voldemāram Šoriņam sestdien apritēja 60 gadu jubileja. LATGOLA.LV viņš ir kaimiņš. Sveicieni jubilejā. 🙂
Sī izvērtēšanas tikšanās laikam iekrita zem apmācību kategorijas. Mēs atskatijāmies un izvērtējām pēdējos apmaiņas projektus, kuros bijām piedalijušies un/vai organizējuši/rakstijuši. Tas palīdzēja atskatīties uz projetkiem daudz vērtīgāk, kā arī, tiem, kuriem vēl tikai bija jāraksta atskaites, bija iespēja iemācīties, kā uzrakstīt atskaiti precīzāk un vērtīgāk. Detaļās baigi neieplūdīšu.
Vērtīga atziņa: Ja vēlies piedalīties pasākumā un redzi, ka viņi meklē noteiktu mērķauditoriju, kurā tu neietilpsti – piesakies un nemelo. Kad es šo tikšanos, jeb apmācības, ieraudziju mājaslapā jaunatne.gov.lv, es redzēju, ka neesmu kvalificēts, jo nebiju piedalijies nevienā apmaiņas projektā, taču tāpat pieteicos un pieteikuma anketā tā arī rakstiju, ka neesmu piedalijies nekur. Biju pārsteigts saņemt uz manu e-pastu vēstuli, ka esmu izvēlēts. Ilgi prātoju kā – varbūt kļūda, varbūt tiku izvēlēts kā vienīgais bez pieredzes vai arī varbūt pieteikumi bija pārāk maz. Kā izrādijās – tā bija kļūda – lai man piedod tas cilvēks, kas būtu izvēlēts manā vietā, taču es ieguvu ļoti daudz vērtīga un priecājos par savu izvēli piedalīties.
Pirmā diena (12ā piektdiena)
…Es jūtu, ka ja sākšu rakstīt šādā metoddē, es daudzko izlaidīšu, tapēc piemiēšu dažas fīčas, kuras atceros vislabāk. Apakšā pievienošu, kāda mūsu programma izskatijās.
Par spīti manai kļūdainajai būšanai tur, viņi ļoti labi pamanijās ieintegrēt mani visās aktivitātēs tā, lai es nejustos izstumts vai neiederīgs. Es jutos ļoti labi jau pirmajā dienā un man ļoti patika redzēt to, cik aktīvi, uzņēmīgi un līdz-galam-izdaroši jaunieši var būt – tas nav aprakstāms īsti vārdos, tas, ko es redzēju ir tikai saprotams tad, kad tiek pieredzēts. Protams, es biju redzējis aktīvus un uzņēmīgus jauniešus pirms tam, taču ne tik augstā kontrastā kā šie vienuviet. Kamēr šī pieredze man palīdzēs darīt lietas līdz galam utml., man ir žēl, ka tagad kontrastā pret viņiem, daudzi neaktīvie (vai tie ir lokālie vai ierastie vai jebkādi citi rutīniskie) jaunieši manās acīs izskatīsies sliktāk – nepārprotiet mani gan – es tikuntā vērtēju visus vienādi, tik es vēlētos, lai visi iegulda nedaudz sevis attīstīšanā.
Pirmā diena gan ļoti ātri pagāja. Un, kā vienmēr, manas atsauksmes par Batvillu ir ļoti labas – superīgi matrači un spilveni, ļoti laba apkalpošana, pozitīvi atvērti uz idejām un diskusijām, ēdināšana ļoti laba un citas krutas fīčas.
Nedusmojaties par efektu – tās ir vienīgās bildas, kuras uz doto brdi man ir pieejamas.
Otrā diena (13ā sestdiena)
Pamodos ļoti labi izgulējies – pateicoties labajam spilvenam un matracim. Bonuspunktss par to, ka šīs apmācības bija vienīgās, kur mēs varējām celties tik vēlu (līdz 9:30).
…Tagad sāku nogurt… Laikam būs jāsasteidz…
Savā starpā mēs ļoti draudzīgi satikām un visas dienas garumā izdarijām daudz darāmā, kas veda mūs pie labiem rezultātiem. Vakarā spēlējām Aliasu līdz aptuveni pus2iem, tas bija jautri.
Kautkāds pēdējais uzdevums – tagad esmu pārāk noguris, lai atcerētos.
Trešā diena (14ā svētdiena)
Tad nu šī bija mūšu pēdējā diena. Ieguvām daudz resursus un kurš nu kādas vērtības. Ar resursiem es domāju, ko cits citam varam piedāvāt – tādi uzdevumi ar bija. Pēdējā diena ļoti ātri beidzās. Vispār gribējās, lai grupā ir vairāk vienojošā, taču tas laikam tā gluži nebija dēļ tā, ka šajās apmācībās vairāk vai mazāk, katrs nāca no savas organizācijas, kas tad tā mūs nedaudz atsvešināja.
Braucot atpakaļ uz mājām, velrezi satiku divas dalībnieces, parunāju un tad jau devos uz autobusu.
Programma, kuru tad mēs redzējām, taču pilnu programmu es parādīšu vienu zemāk.
Kopumā
Jūs jau drošivien zināt, ko sagaidīt no manis – man ļoti patika un es iesaku izmantot šādas apmācību iespējas. Parcik es jau dienas atskatos jau pateicu vairākas fīčas, kas attiektos uz kopumā, tad es te nekavēšos un ķeršos pie vērtēšanas.
Tāda mums bija tā paradzētā programma.
Izvērtēšana
Kas patika:
Vieta (Viesnīca, ēdināšana utml.)
Informācijas daudzums (Ieguvu daudz vērtīgas informācijas)
Cilvēki (Bet tie parasti man, laikam, patīk)
Atmosfēra (Arī laikam parasti patīk)
Trenneres(Ļoti labas trenneres)
Pieejamais resursu daudzums uz to brīdi (Nekas nevienā brīdi netrūka)
Spēles
Aktivitātes
Kas nepatika:
Notika pa maz saliedēšanās
Pārējais viss patika
Kopā:
Vērtēju ar 9,4/10
Video ir attēlotas tikai pāris fīčas, kuras darijām. Visvairāk gan Alias spēle.
No sākuma, kad salasijāmies (7 cilvēki) devāmies uz ķipa kafejnīcu Leningrad. Starpcitu, tā vieta ir ļoti ērta, patīkama mūzika, atmosfēra un noskaņa – kad esat Vecrīgā, noteikti iesaku tur aiziet. 😉
Pēc pāris aliņiem,(Starp citu, paldies, ka uzsauci, palieku parādā) kad devāmies tālāk, pirms ieiešanas mums vajadzēja atbrīvoties no diviem kāšiem – itkā nolīdām – lielākā daļa no mums nepīpēja, precīzāk sakot tikai divi pīpēja – es un pārējie negribējām – tānu tie divi džeki pīpē, kamēr viena meitene/sieviete/female un velviens džeks pīpē cigareti. Redzam mašīna iegriežas uz mūsu pusi, tad nu, parcik esam pie dzīvokļu mājām, domājām, ka civilie, bet nē, piečinijam, ka tie ir menti, tikai tad, kad viņi jau bija piebraukuši. Tie divi, kas pīpēja kāšus nometa oglītes un iebāza pārējo kabatā, cigarešu pīpētāji arī nodzēsa. Pateicoties tām divām cigaretēm, kas tika pīpētas, zāles smaka netika sajusta un mēs izrunājām visu, ka pazūdam no turienes, nu labi, jaunākais džeks, tas otrs ar to cigareti bija so badass, ka nometa benčiku uz zemes, viņam ments sāka kasīies, tas tur baigi stromijās līdz beidzot pacēla un izmeta cigareti miskastē. Menti aizbraucua, kāšus tie divi nobeidza, devāmies uz SP’12, līdz atcerējāmies, ka mums vel ir vīns ko piebeigt – nu neko, atkal nolīdām.
[Bildē: Kā redzat, bija arī šādas fīčas iekš SP’12]
Tad beidzot par SP’12
Jau nokļūstot tur, sapratu, ka satikšu daudz pazīstamos, jo līdz turienei satiku pāris. Ieejot vajadzēja izmest no McDonalda iegūtās glāzes. Kad jau biju iekšā, uz katra stūra kādu satiku – vien pagaidot vienu džeku, kamēr viņš izdarīs visu tualetē, satiku četrus, bet tas ir stāvot uz vietas, kad vazājos apkārt vai dejoju, tad vel vairāk pazīstamos satiku. Ar dažiem bija tā, ka sejas neatpazinu un es jautāju: “No kurienes man ir tevi jāatceras?” uz ko arī man atbildēja. Vienai meitenei es vārdu neatcerējos un viņa bija ļoti dusmīga [ja reiz esmu spēlējis desas uz viņas, tad, kā pie velna es neatceros viņas vārdu :D?], pēctam viņa uzrakstija savu vārdu uz manis. ^_^
Tā nu tur bija vairākas skatuves, kā parasti. Man šķiet, ka viena no vienīgajām baudāmajām grupām bija Dzelzs Vilks Rock Stage’ā. Pārējās arī bija tīri labas – tas tomēr ir gaumes jautājums. Ja reiz ieminējos par skatuvēm un grupām, tad pāriesim uz ‘Mūzika/Skaņa/stuff’ daļu.
P.S. – man biļete bija par velti, jo biju SP’12 brīvprātīgais – nākamgad noteikti izmantojiet iespēju būt par brīvprātīgo. 😉
[Bildē: Viena no alternatīvām dejošanas vietām]
Mūzika/Skaņa/stuff
Gandrīz afigenna. Meloju – tālu no gandrīz. Ja vēlējies iztrakoties, tad tā bija īstā vieta kur to darīt, ja vēlējies izbaudīt kādu sev iemīļotu mūziķi, tad tā bija vilšanās. Main Stage’ā mūzikas kvalitāte bija trokšņa līmenī, kad biju jau noguris no trakošanas un vēlējos vienkārši pasēdēt un paklausīties, tad sāku domāt vai es esmu pārāk vecs šīm lietām, jo troksnis bija man neizturams. Mazākajos stage’os bija labāk, taču tāpat nekā baigi baudāma. Viena lieta, kas Studentu Paradīzei jāņem vērā nākamos gadus ir – jāatrod labāka tehnika. Varbūt es esmu pārāk liels klasiķis, taču, man šķiet, ka mēs visi varam piekrist, ka patiesi baudāms pasākums ir ar baudāmu mūziku, nevis tikai trakošanu un trokšņošanu. Tas patiešām bija liels mīnus.
Kā jau redzat bildē, Gacho centās izmantot publiku cik vien ļoti varēja, bet viņš vispār bija uzmanības mīļotājs – viņš savu daļu pasniedza tā, itkā mēs būtu nākuši uz SP’12 viņa dēļ…Bet viss, kas bija dzirdams bija troksnis, tākā, ja arī būtu nākuši viņa dēļ, tad tas būtu bijis nebaudāms koncerts…un tātaures skaņa…Tā jau izklausas tīri labi, taču, kad viņa ir viscaur uzstāšanās laiku visās dziesmās + troksnis, tā izbesī. Pa lielam Gacho uzstāšanās bija ļoti vienveidīga.
Musiqq arī nebija nekas satriecoš – man šķiet, ka tas troksnis, ko tā aparatūra radija sabojāja pa lielam visas uzstāšanās. Nav jau tā, ka tie used-to-be-fake-hipsters ir manā gaumē, taču cienot viņus, uzstāšanās arī viņiem nebija nekas īpaš.
Dzelzs Vilks Rock Stage’ā man tīri labi patika, laikam, tapēc, ka mazajās skatuvēs trokšņa līmenis bija daudz zemāks un viņi nav daļa no popkultūras, kas man tik ļoti neiet pie sirds.
Stendu bija diezgan daudz. Varēja fotogrāfēties, piedalīties konkursos un darīt citas dažādas fīčas. Es pats baigi necentos mēģināt stendus, taču redzēju, ka citiem ļoti patika. …. … …. …Man vairs nekas nav sakāms par to – nafig es taisiju atsevišķu daļu tam? ^_^
Vakars pirms SP’12 – kad vel visi taisās:
Kopumā
Kā parasti, es teikšu – man ļoti patika un ļoti labj gāja, taču tā skaņas kvalitāte ļoti visu nosita. Traks pasākums, taču, trokšņa dēļ, nebaudāma mūzika. Bija vērts ierasties – satiku daudz pazīstamos, gluži vai sajutos ‘Fuck me – I’m famous’, bet tas tā, galvenais, ka atpūtos/iztrakojos. Iesaku jums apmeklēt šo pasākumu arī nākamgad. 😉
Kas patika:
Cilvēku skaits (dahuja)
Stage’u skaits (bija iespēja izvēlēties sev tīkamo)
Jaunieši no visas Latvijas
Dzelzs Vilks
Stendi un to skaits (dafiga)
Atmosfēra
Bija, kur sēdēt
Ievērojami mazāk fake-hipsteru
Kas nepatika:
Mūzikas/Skaņas kvalitāte x3
Pārbaude (Man pat glāzes lika izmest)
Cenas
Pasākums ievilkās
Kopumā:
Patika, taču, kā teicu, mūzikas kvalitāte baigi visu nosita
Es saprotu, ka ne visi no jums spēj tolerēt kristīgos pasākumus, bet cenšaties pieiet ar atvērtu prātu visam – nav tik traki, kā esi iedomājies un tādos pasākumos piedalās ļoti dažādi cilvēki.
Kā es tur nonācu?
Uz šo nometni es gribēju reģistrēties jau jūlijā, taču zināju, ka nevarēšu atļauties dalības maksu (Lētākais variants bija ar telti, dārgākais mājiņā – 33Ls). Nometne pati notika Ropažos(Vieta, kur es dzīvoju), precīzāk 5km no manis, Norkalnos. Tānu es domādams, ka tur nebūšu, ļāvu dienām skriet, līdz pienāca 22.augusts – tanī vakarā es gatavoju kūku, man zvanija telefons un tā bija kāda meitene, kuru pazinu tīŗi labi(friend-zone). Viņa aicināja mani tur ierasties paciemoties un es atbildēju: “Moš, ja paspēšu pagatavot kūku pirms satumst.” viņa paziņodama, lai arī kūku paņemu līdzi mūsu saruna beidzās. Protams, kūka tika pabeigta, kad jau bija tumš un es sazvaniju pateikt viņai, ka atnākšu tikai nākamajā dienā.
Es atnācu nākamajā dienā, kur mani jau sagaidija spēle, es tiku sapārots ar vienu meiteni un cīnijāmies pret trijiem citiem pāriem, protams, mēs uzvarējām. Man ir jāpiemin, ka mans kaimiņš bija atnācis līdzi, bet ātri vien viņš pameta, jo sagaidija vienu citu Ropažnieku un beigās tie arī atnāca. Lai nerastu traci es izrunāju viņus prom, taču viņi solijās, ka nāsk atpakaļ ar citiem, ko viņi neizdarija, taču ziņa bija jau nonākusi līdz Ropažu jaunākajam galam un tie arī vakarā ieradās – vēlākajā vakara pusē viņus izmeta, jeb, precīzāk, aizveda prom, jo viens no mūsējiem bija drusciņ iedzēries – protams, mani neatklāja.
Naktī man vajadzēja vietu, kur gulēt un viens džeks teica, ka viņu mājiņā ir brīva gulta, so es paliku tur.
Pirmā infiltrācijas diena – 23.augusts
Izskatās, ka neviens nav pamanijis manu ierašanos, tikai manus matus – labi, ka tie nepalielina aizdomas, bet gan interesi. Labi, ko es te runāju, protams, ka neviens neievēros atšķirību, jo tur tomēr bija vairāk kā 400 cilvēku. Esmu ieradies uz brīvo laiku un notiek kautkādas spēles, dodos ar meitenēm, kas mani sagaidija spēlēt vienu no spēlēm. Ieapzīstos ar viņu komandu, uzvaru spēli ar vienu no meitenēm – lielisks starts.
Pēctam, Open-Space aktivitāte – klausamies kādā no runātājiem (Open-Space’ā ir jāklausās kāda no runātāja dotajām runām/stāstiem/atziņām/you-know-shit-like-that – runātāju pie kā doties izvēlas, katrs pats), ievēroju, ka pa to laiku atnāk mans kaiminš ar vel diviem Ropažniekiem – nu ir sūdi, lai netiktu traucēts runātājs, eju ar viņiem ārpus lielās telts – parunāju, aizeju līdzi, kamēr šie uzpīpē, nu viņi plāno doties mājās, tad atkal salasīties, pasaukt citus un doties atkal šurp – nu neko, vismaz uz šo aktivitāti esmu bez liekām aizdomām dabūjis viņus prom, bet bija patīkami satikt manu bijušo klasesbiedreni. Pavadiju viņus un devos atpakaļ uz telti.
Kad nu Open-Space biaj beidzies, gaidijām vakariņas, sēdējām un runājāmies – ap to laiku sāka ierasties Ropažu jaunākais gals, bet atbildību pār viņiem es neuzņēmos, jo viņi nenāca pie manis, tā es nepievērsu uzmanību viņu aktivitātēm.
Prasiju, kā ir ar vakariņām – vai man ir vajazīgi speciāli taloni? -Nē nav – forši, tikšu arī pabarots. Ap to laiku es jau biju paspējis satikt vairākus pazīstamos.
Vel bija vakara lūgšanas, vakara dziedāšanas, uzkodas, kafejnīca, vnk dziedāšana, nakts pasēdēšana, nakts runāšana/dziedāšana/klausīšanās, pie ugunskura sēdēšana. Tad nu piecos no rīta, mēs izdomājām iet gulēt, tik tagad bija jādabū vieta, kur gulēt – labi, ka viens no pazīstamajiem gulēja mājiņā, kurā bija viena vieta brīva.
Otrā infiltrācijas diena – 24.augusts
Gandrīz nogulēju brokastis, taču paspēju pamosties laikā – brokastis bija labas un garšīgas, ja nepietika, varēja ‘uzpildīties’ papildusporcijai. Tad sekoja kautkāda rīta fīča lielajā teltī – pretty much the same shit kā vakara fīčā – lūgšanas, dziedāšana, mini-aktivitātes, shit-like-that. Pēctam sekoja ‘privātais laiks ar Dievu’, kas man šķiet kā aktivitāte īsti nebija sanākusi, laigan tā ir katra paša izvēle, vnk nebija nekas, kas liecinātu, ka šis brīdis ir pienācis, izņemto programma.
Tānu tiku līdz pusdienām, kurās arī bijām labi pabaroti. Pēc pusdienām sekoja brīvais laiks, vispār kopumā mums bija daudz brīvā laika, es biju izlēmis, ka pa to aiziešu līdz mājām pakaļ citam kreklam(nebiju paņēmis līdzi drēbes), devos ar vienu citu džeku un tad arī uzradās vel divi džeki un divas meitenes, kas arī devās uz to pusi. Tie četri bija ieplānojuši doties tikai līdz benzīntankam, pakaļ cigaretēm, taču tiekot līdz pagriezienam uz benzīntanku mēs sadalijāmies pa trīs – viena no meitenēm devās ar mums. Tā aizgājis līdz mājām es pārģērbos, kamēr tiem es iedevu datoru, lai pagaida. Ar nokavēšanos izgājām(Nevajadzēja viņiem dot interentā sēdēt pirmajā vietā) un ar nokavēšanos ieradāmies uz Open-Space’u. Es ar to džeku neaizgājam uz nevienu no runām, jo noskaņojums bija drusku saguris. Tā tas laiks pagāja(Spēlējot kārtis, vazājoties n’stuff) līdz pienāca vakariņas, kuras arī bija ļoti labas.
Vēlāk sekoja vakara fīča, kura ievilkās par pāris stundām, kas itkā bija paredzēts, taču neviens to mums nebija teicis un mēs nevarējām saprast nafig tā mūzikas spēlēšana utml. ievilkās tik ilgi, jo, redz, tiem, kas izjuta to kā atbildību sēdēt tur līdz beigām, bija jau apnicis, taču, kad piečinijām, ka tiek speciāli ievilkts, es ar vienu džeku un vienu meiteni(citu jau) pašā telts aizmugurē dziedājām(Jeb bļāvām) līdzi visām dzizesmām un īpaši uzsvērām rindiņu beigas – noteikti par mums padomāja dīvainas lietas, taču tas mums nerūpēja, jo mums jau bija apnicis. Kad beidzot es noguru un balsi gandrīz pazaudējis, sāku vazāties apkārt, līz beidzot sagaidiju nakts uzkodas – kāds atvieglojums tas bija. Ātri vien pēc tā es aizgāju gulēt, jo biju noguris. Daudzi palika pat visu nakti nomodā.
Infiltrācijas nakts no otrās uz trešo dienu – mans covers ir riskā
Kā es teicu, es ātri aizgāju gulēt, bet naktī uzradās kautkāds džekiņš mūsu mājiņā, prasija, kura gulta ir brīva – pačekoju visas un kā izrādijās mana gulta bija tā vienīgā brīvā uz kuru viņš tika sūtīts. Uzzinaju, ka viņš ir brālis kafejnīcas darbiniecei. Pateicu vienam citam, lai uzvana velvienam džekam, vai tas plāno vispār iet gulēt – itkā nē, tad nu teicu, lai izmanto to gultu. Tuvāk rīta pusei tas džeks, kurš teica, ka neiešot gulēt, bija atnācis un izmeta to džeku no tās gultas, bet viņš ātri vien ielīda citā, kur neviena nebija un no rīta arī tās gultas īpašnieks atnāca, taču nu jau vairs nebija vērts gulēt.
Trešā infiltrācijas diena – 25.augusts – mans covers ir atklāts
No rīta mani pamodināja tas džekiņš, kurs netika no rīta drusciņ pagulēt. Devāmies brokastīs. Zināju, ka mans covers ir riskā, jo tas džeks ir brālis kafejnīcas darbiniecei un, cik zinu, brāļi labprāt stāsta daudzko savām māsām, tagad viss bija atkarīgs no tās māsas. Nu ja, tam arī nebia nozīme, ja mani vairs atklāj, jo šī bija pēdējā diena. Stāvot rindā viens no organizatoriem(Vai arī vienīgais?) pie manis pienāca, prasija, vai varot ar mani parunāt – ķipa man bija dota izvēle – viņš noteikti sagaidija, ka atbildēšu jā, bet ja es būtu teicis nē? -Nu vienalga, prasija vai esmu reģistrējies uz ko arī godīgi atbildēju, ka nē, principā nešķita, ka viņam traucēja tik daudz tā dalības maksa, kā fakts, ka neesmu reģistrējies un neesmu sarakstā, teica, lai nākamreiz es reģistrējos.
Tad nu atkal, rīta fīča, kura bija arī vienlaikus nobeiguma fīča – dziedāšana, lūgšana, slavēšana, brīvais mikrofons un feedback’ošana. Programma nebija paredzētas pusdienas, par ko es biju vīlies, taču kā beigās izrādijās – tomēr tās bija un atkal labi paēdām. Tad nu 2os aizbrauca viena daļa un 4os otra. Viena no meitenēm, kura mani sagaidija un velviens džekiņš gājām uz ceļa pusi, jo viņi vlējās braukt ar sabiedrisko autobusu. No tās pieturas arī devos mājās.
Kopumā
Bija ļoti labi un man ļoti patika, protams, varēja bū labāk, jo dažubrīdi šķita, ka aktivitātes ir pārāk maz, bet arī tik daudzais brīvais laiks man tīri labi patika. Cilvēki tur bija ļoti dažādi – gan narkotiku lietotāji, gan alkohola lietotāji un arī tādi, kas dažreiz atļaujas kautko paņemt no veikala plauktiem, taču bija arī tādi, kas bija ļoti kārtīgi, uzņēmīgi, atbildīgi, devīgi un ‘pareizi’. Tākā kopumā bija ļoti labi pavadīts laiks – man prieks, ka iepazinu to meiteni, kura mani sazvanija pirmajā dienā aicinādama mani atnākt.
Izvērtējums
Kas patika:
Ēdienreizes
Cilvēki
Atmosfēra
Vakara un rīta fīčas (Ar vienu izņēmumu, kad tas ievilkās)
Vietas, kur jāguļ – foršas mazas mājiņas – trīstāvīgas gultas (33Ls variants)
Kas nepatika:
Tas viens izņēmums no vakara fīčām
Apnicīgā gaisotne
Nekas vairs īsti nekrīt prātā, bet bija vel fīčas…
Kopumā:
Bija lietas, kas patika un arī tādas, kuras nepatika, taču kopumā tā bija vērtīga pieredze, es aicinu visus piedalīties šāda veida nometnēs, arī tad, ja esi ateists. Ļoti labi pavadīts laiks un daudz jaunu pazīstamu cilvēku. Es esmu pateicīgs par šo brīnišķīgo iespēju nelegāli piedalīties šajā nometnē.
Vērtēju ar 7,3/10
Tā vel pavadītas dienas vērtīgā gaisotnē – vasara gandrīz ir beigusies un tūlīt sāksies man 12.klase, bet ar to nebeidzas mans ceļš caur pasākumiem, skolas laiks tikai paver jaunas iespējas piedalīties cita veida pasākumos.
Šī bija brīnišķīga vasara un esmu to vērtīgi pavadijis, es ceru, ka šī vasara arī jums bija bagāta, tiekamies, vissticamāk septembrī.
![554244_337919409661630_1672908077_n[1]](http://atsauksmes.wordpress.lv/wp-content/uploads/2013/03/554244_337919409661630_1672908077_n1.jpg?w=580&h=214)
![2013-02-19_skola1[1]](http://atsauksmes.wordpress.lv/wp-content/uploads/2013/03/2013-02-19_skola11.jpg?w=580&h=384)
![479811_492917544102969_1522270170_n[1]](http://atsauksmes.wordpress.lv/wp-content/uploads/2013/03/479811_492917544102969_1522270170_n1.jpg?w=580&h=435)
![559776_337510189702552_308618690_n[1]](http://atsauksmes.wordpress.lv/wp-content/uploads/2013/03/559776_337510189702552_308618690_n1.jpg?w=580&h=372)
![554244_337919409661630_1672908077_n[1]](http://atsauksmes.wordpress.lv/wp-content/uploads/2013/03/554244_337919409661630_1672908077_n1.jpg?w=209&h=77 "Skola'13")
Atsauksmes 