Pagājušo nedēļ

4. un 5. aprīlī

Biju uz Bizness24h konkursa otro kārtu…

Kas tur bija?

NORDIC Training International vadīta simulācijas spēle

Prezidents

 

 

Īss komentārs par to, kā mana komanda tika uz šo kārtu.

Mēs knapi tikām. 40 komandas kopā tika.  Ja mums būtu bijis kaut viens punkts mazāk – mēs nebūtu tikuši. Noveicās tīri tā neko. Par pirmo kārtu lasi šeit.

Spēle Prezidents?

Tā ir simulācijas spēle (NORDIC Training International radīta), kurā divām cilvēku grupām tiek iedota pa nodzertai valstij. Ņemot vērā, ka bijām 40 komandas, katrā pa trim, tad vienā valstī sanāca 60 cilvēku. Valstu nosaukumi ir Sarkanā un Zaļā valsts. Ir arī trešā valsts – organizatoru Dzeltenā valsts, kuriem tad tas nodzertais parāds ir jāatmaksā spēles laikā. Stundas tiek sadalītas pa gadiem, ik pēc gada ir pasīvā stunda, kad ir visādi ierobežojumi un vispār vairāk tas ir tāds brīvais laiks.

Valstīm sākumā ir doti noteikumi un pamat-likumi, kurus spēles gaitā vari mainīt kā gribi – spēles vadītājs bieži izmantoja  frāzi jūsu valsts, darat ko gribat.

Vienkāršā valodā runājot, valsts likumi spēles sākumā bija ļoti līdzīgi parastas demokrātiskas valsts likumiem (Piem. Latvija). Bija arī augstākie likumi, kurus nedrīkstēja mainīt, jo tad spēle zaudētu jēgu.

Pirms vēlēšanām, bija jāizveido klani – apvienības, kuras sastāvēja no trim komandām, un tad klani varēja izdomāt, kā vēlas sevi izvirzīt valstī un tā.

Sākumā bija jāievēl tiesnesis, pēc tam parlaments un tālākā valdības uzbūve izgāja no parlamenta (prezidenta izvēle, ministru prezidenta un pārējo ministru amatu izvērtēšana utml.). Kamēr parlaments, ministri un prezidents ņēmās, tikmēr notika sākuma-uzņēmumu izsole. Jā, es nepieminēju, mums sākumā iedeva katram pa 3’000 naudas, kā nu katrs pa klaniem un komandām izdomāja to sadalīt.

Tālāk spēles gaitā uzņēmumiem vajadzēja censties savu biznesu virzīt, lai pēc iespējas vairāk nopelnītu. Valdībai vajadzēja vadīt un uzturēt stabilu ekonomiku, lai varētu atdot pārādu un atpirkt Dzeltanās valsts īpašumu – ofisi(galdi) spēles sākumā piederēja Dzeltanajai valstij un vajadzēja maksāt par to izmantošanu.

Tāda šī spēle virspusēji izskatās. Sīkāk pastāstīšu tālāk.

Nedaudz pozitīvais un kritika un pārējais…

Uzkodas bija pietiekami. Šokolādes strūklalka un augļi, pīrāgi un virtuļi, biezpiena sieriņi un enerģijas dzērieni, tīri forši, ka, ja sāc nervozēt par spēles virzību, tad vari iet ēst kaut ko, lai nomierinātos. Pusdienas bija niecīgas – īstas pusdienas, taču ļoti maz. Notika Banku augstskolā. Nepatika, ka mūsu briefing telpa, kur mēs visi 120 bijām, ik pa laikam, sabāzti iekšā, tā bija ļoti maza. Citādi bija ērti un patīkami strādāt, laigan Zaļās valsts parlamenta galds nebija pārāk labā pozīcijā – sanāca tā itkā parlaments būtu dežurants ministru kabineta koridorim. Ļoti nepatīk (šis nav vienīgais pasākums ar tādu problēmu), ka pasākuma fotogrāfs bildes nevīžo ielikt jau nākamajā dienā. Pagājušajai kārtai man vajadzēja speciāli rakstīt e-pastu organizātoriem, lai pasteidzināt viņus. Šoreiz es nesteidzinu, paskat tagad, pat tad, ja ir pagājušas piecas(šī sestā) dienas kopš pasākuma, bilžu tāpat vēl nav pieejamu.

Spēles gaita man…..>>>>

Sākums, esam briefing telpā, kur mums uz krēsliem sagaida spēles instrukcija. Instrukcija bija pabieza – pirmā domā: “Pizģets, kur es esmu iekūlies?” Spēles vadītājs, NORDIC Training International priekšsēdētājs Uģis mums pastāsta kaut kādus sīkumus. Noskaidrojuši, ka jāveido mums tagad klani iekš mūsu valstīm, izgājām no telpas, lai veidotu klanu. Ātri izveidojās mums klans un tad mēs pārrunājām, ko kurš darīs. Viens džeks bija spēlējis šo spēli pirms tam, taču tas nepalīdzēja. Saplānojām savu lielo plānu – divi ies parlamentā, viens prezidents, vēl viens ministru prezidents, divi transporta uzņēmumos, divas kkdā citā uzņēmumā. Lielai daļai bija droši vien šādi klanu plāni un, laikam, tieši tāpēc visiem nesanāca sasniegt savas plānotās pozīcijas…izņemot man…es tiku parlamentā. Mani komandas biedri izsolē dabūja Banka1 sev. Vienu no klanietēm ieliku par ārlietu ministru. Vēl divas klanietes kaut kādu savu uzņēmumu dabūja….Un ko darīja pieredzējušais džeks ar saviem komandas biedriem – kļuva par bezdarbniekiem. Šķiet, ka divi no viņiem vēl kaut ko īsi neveiksmīgu izveidoja, taču tas pieredzējušais visu spēles laiku bija bezdarbnieks.

Pozīcijas skaidras..es parlamentā.

Parlamentā mēs bijām seši un spēles sākumā, jeb pirmo gadu valdija neliels haoss. Pa to laiku kopā ar ministru kabinetu izveidojām stabilu valdību, ieviesām nopietnas pārmaiņas, izveidojām vairākus jaunus likumus. Otrajā gadā sākumā likās, ka bijām uz pareizā ceļa, jo  parādi maksājās, stabilitāte ieviesās un vis izskatijās spoži, taču tas ātri mainijās un vis, kas potenciāli varēja noiet greizi – nogāja. Ministru kabinets jau paša pirmā gada sākumā nolēma, ka ir jāpāriet uz citu, savu zaļo, nevis dzeltano, valūtu. Tas sākumā darbojās ļoti labi, taču nelielas kļūdas dēļ, vis sabruka un uz otro gadu situācija bija smaga…vismaz valdībā. Uzņēmumiem gāja kā nu kuram, liela daļa iegāja dziļos parādos, īpaši bankas, valūtu maiņas čakarēja visiem prātu, likumu ieviešana nesekmējās pārāk labi, taču bija arī uzņēmumi, kuriem aizgāja tīri labi.

Runājot par tiesneša varu, viņš bija ievēlēts pateicoties viņa pārliecinošajiem īsajiem teikumiem. Lielot sevi, es tam jau sākumā redzēju cauri un nedevu savu balsi par viņu. Viņš bija ļoti impulsīvs un neiedziļinājās katrā mūsu izstrādātajā likumā. Brīdī, kad gribējām ieviest likumu par nodokļiem, viņš ieraugot ciparu sarakstu pateica, ka atceļ to likumu, tā viņs izdarīja arī ar citiem likumiem un atteicās pārrunāt iemeslus. Viņš traucēja visas valsts darbam, tāpēc referendumā tika nobalsots viņu atlaist. Palikām pie šķīrējtiesas.

Otrā gada laikā, parlamentam kā atsevišķam orgānam, sāka zust ietekme. Viens no mums gāja aktīvi iesaistīties minstru kabineta darbā, cits mēģināja ieguldīt ienesīgā uzņēmumā, vēl viens visu laiku sūdzējās, ka neko mēs nedaram (Mēs darījām, vienkārši katrs vairāk kaut ko individuāli, nevis kopīgi. Tas džeks laikam neko nedarija), katrs (izņemot viens) ar kaut ko nodarbojās – es ar vērošanu(kā ministrija strādā, kāda situācija ir uzņēmumiem, nodevu kādu svarīgu informāciju un tā).

Tā otrais gads beidzās un nu visiem bija jādodas kur nu katrs palika pa nakti. Valdība vēl kādu laiku palika, ievāca vēl pēdējos nodokļus un centās izdomāt, kā tikt galā ar suituāciju valstī. Izmisums gāja tik tālu, ka prezidente pat ierosināja naudas sakopēšanu, taču tas atcēlās (Tas, laikam, arī būtu pret noteikumiem, kaut gan, tas netika minēts augstākajos likumos). Es devos mājās ātrāk, jo mani komandas biedri visu pēdējo plānošanu beidza.

Jau ilgāku laiku biju plānojis apvērsumu uz otro dienu(jeb uz trešo, ceturto un piekto gadu). Tas arī bija viens no iemesliem kāpēc novēroju visu un analizēju cilvēkus un situāciju. Divi bezdarbnieki no mana klana arī gribēja ko tādu darīt, tāpēc piekritām sadarbībai. Mani plāni bija lēnāki taču stabili un droši, kamēr viena no bezdarbnieka plāniem bija ātri un balstijās uz lielu risku. Bija paredzēts, ka būs vēlēšanas pēc diviem gadiem, tas nozīmē otrās dienas rītā. Tas bezdarbnieks ar saviem plāniem bija izveidojis partiju un viņa ideja bija sagrābt varu izmantojot vēlēšanas.

Uz nākamo dienu bija arī pašnāvnieki, tie bija tie cilvēki, kas neiradās uz nākamo dienu.

Nākamais rīts un vēlēšanas..Nenormāli vajag uz tualeti, tāpēc stāvu rindā uz to. Es tos bezdarbniekus mēģināju pierunāt neņemt variantu ar augsto risku un aicināju nevienam nesākt vēlēšanas pirms es neesmu atpakaļ no tualetes, jo es negribēju, lai viņi sabojā ne tikai savas iespējas, bet arī manas. Izstāvu rindu, dodos atpakaļ………..WUT!?…..Notiek bļaustīšanās starp tiem diviem bezdarbniekiem un esošo ministriju, kā arī prezidente aktīvi iesaistās, uzņēmēji arī kaut ko bļaustās ik pa laikam. Nu ja, skaidrs, vis ir sačakarēts. Bezdarbnieki neatstāja ne labu iespaidu par sevi, ne viņu izveidotā partija kaut ko palīdzēja. Kad visiem bija zaibal, kāds pateica: “Vienkārši, tagad nostājas labajā pusē, kas ir par jauno partiju (jeb bezdarbniekiem), bet kreisajā, kas ir par esošo varu.” Protams, ar to iespaidu, ko tie bezdarbnieki atstāja, par viņiem nebalsoja. Nu ja, apvērsums atceļas, tagad viedoklis par jebkuru potenciālo jauno varu ir sabojāts un viedokļu sasvērtā dažādība valstī neļaus turēties nevienam jaunajam stabili augšgalā.

Trešā gada laikā, uzņēmumi ar vien vairāk savā starpā krāpās, nemaksāja nodokļus un daļa iedzīvotāju mainija savu valsti uz Sarkano valsti. Principā Sarkanā valsts pirka mūsu uzņēmējus, taču tad tika ieviests likums, ka, ja kāds vēlas mainīt valsti, tad viņam ir jāmaksā nenormāli-liela-summa. Un visus gadus līdz ceturtajam, saražotā daudzums bija ļoti mazs un nepietiekams.

Trīs no parlamenta (ieskaitot mani) vērojām ministru kabineta darbību visu trešo gadu un pasīvajā laikā nonācām pie slēdziena, ka šis ministru kabinets neder. Plānojām, kurā brīdī atlaist viņus, pārliecinājām vēl divus no parlamenta piekrist mūsu lēmumam. Pavērojām vēl ceturto gadu. Uzņēmēju galā nu bija haoss. Tie divi bezdarbnieki atrada dažu uzņēmēju atbalstu un nošķīra uzņēmēju galu, pasludinot to par atsevišķu karalisti, neatceros nosaukumu. Kāds pretojās, un daži pat centās draudēt ar izmešanu no spēles (taču tāds sods nebija iespējams). Uzņēmēji, kas bija par mūsu esošo varu nāca pie ministru kabineta, lai paustu savu lojalitāti. Kamēr viss ministru kabinets un prezidente sēdēja savā telpā un lēma, kā rīkoties ar krīzi, viņi maz nojauta par esošo situāciju uzņēmumu galā. Es zināju, jo es nodarbojos ar vērošanu – tur gandrīz izvērtās pilsoņu karš.

Ceturtā gada beigās, mēs parlaments atlaidām ministru kabinetu. Viņi bija šokā un nespēja to aptvert. Es paziņoju par to arī uzņēmumiem..un karalistei. Es zināju, ka nebūs labi, ja tā karaliste vēl pastāvēs, tapēc devos tikt galā ar viņiem. Tanī brīdī notika strīds, starp vienu bijušo ministru un karalistes karali(bezdarbnieku), apkārt bija daži karalistes atbalstītāji un oponenti. Atgādināju viņiem to, ka ministru kabinets ir atlaists, ka notiks jaunas valdības veidošanas un, ka viņi ir brīvi aicināti veidot jauno varu kopīgi. Par-karalisti uzņēmēji uzreiz atteicās no karalistes, sakot, ka, ja ir atlaists ministru kabinets, tad viss ir ok, karalis un viņa asistents(bezdarbnieki) arī piekāpās piekrītot, ka jauno varu veidos kopīgi. Es novērsu pilsoņu karu ….taču tad prezidents uzlika veto mūsu(parlamenta) lēmumam, kas nozīmē, tas atceļas.

Tanī brīdī varēja organizēt balsošanu par prezidenta atlaišanu un sākumā bija tāda ideja, taču apziņa, ka ministru kabinets nespēs atteikties no varas, tāpat prezidente un uzņēmēji baidās no pārmaiņām, ievirzīju jaunu risinājumu.

Mums bija paredzēta kopīga valsts sapulce, un es nu vairs, tualetes dēļ, neļaušu tai pārvērsties par neproduktīvu bļaustīšanos, kā tas bija no rīta. Es fiksi pārņēmu vadību pār sapulci, sagaidiju visas valsts iedzīvotājus, apsēdināju visus un pastāstīju situāciju un, ka vajag saprast kādi būs nākamie soļi problēmas risināšanai. Neatļāvu nevienam reizē runāt un liku klausīties visiem vienam otrā. Bijušais karalis pastāstija savu viedokli, prezidente pastāstija savu, daļa uzņēmēju savu. Es lepojos ar to, ka radīju situāciju, kurā visa valsts apstājās un padomāja – tas palīdzēja, jo nu mērķis bija skaidrāks. Es esmu pats pārsteigts cik labi novadiju valsts sapulci – nekad vēl nebiju apklusinājis, nomierinājis, risinājis un licis domāt aptuveni 60 cilvēkiem par kopīgu mērķi. Noslēdzām sapulci ar to, ka visi, kas ir ienteresēti jaunas un kopīgas varas un risinājuma veidošanā, lai dodas uz ministru kabinetu – tas nebūtu strādājis normālā valstī, jo tādā būtu pārāk daudz tādi, kas vēlas daļu no varas, bet valstī ar 60 cilvēkiem, ir tikai daži, pārējiem interesēja uzņēmējdarbība un akcijas.

Nu uz pēdējo gadu valdība bija kļuvusi atvērtāka, ar jaunām sejām, un būtu grūti to saukt par ministru kabineta, parlamenta un prezidenta varu, jo visi sēdās pie kopīga galda problēmas risināšanai. Jaunās sejas noteikti noderēja, jo kāpums pēdējā gadā bija iespaidīgs. Ražošana nu ritēja pilnā sparā un vairākas problēmas atrisinājās. Pat valdība iesaistijās palīdzēt uzņēmumiem ražot – prezidente lielāko daļu gada pavadija ražojot. Atvērās jauns uzņēmums, kurā ražoja lidmašīnas (jeb papīra lidmašīnas). Ja es nepieminēju vis saražoties tika pārdots Dzeltanajai valstij. Tika noņemti gandrīz visi nodokļi un tas arī motivēja uzņēmumus. Ja pareizi atceros, šī gada laikā, mēs visu valsts parādu nomaksājām. Es arī motivēju visus strādāt un palīdzēt uzņēmumiem, apvaicājos pie katra uzņēmuma vai kaut kas trūkst, vai vajag palīdzēt un tā.

Protams, ja spēle būtu turpinājusies vēl pāris gadus, sistēmu tikuntā nāktos uzlabot, jo visu laiku, kāds centās krāpties, bet tas, ko es radīju tanī pēdējā gadā uzlaboja situāciju ļoti. Pat lepns nedaudz paliku, jo ļoti efektīvi biju iniciējis labu valsts virzību.

120 cilvēki atkal mazajā telpā…

Nu pēdējais briefings. Kaut ko pastāsta, kaut kas notiek un paziņo uzvarētāj komandas, kas tiek tālāk…..mēs netikām….

Spēles vadītājs skaidroja, ka bija daži atsevišķi ģeniāli cilvēki, taču viens cilvēks komandu nevar izvilkt. Tas pats, laikam, bija arī ar mūsu komandu – manu komandas biedru banka spēles beigās bankrotēja.

Tas bija pasmags trieciens, jo ļoti centos, lai tiktu tālāk, taču ir svarīgi iet kopā ar komandu un šoreiz mums nesanāca. Neko darīt, nākamreiz jācenšas vairāk.

Nobeidzot un vērtējot…..

Tātad, bija mums valsts, sākumā izskatijās labi, tad viss sāka brukt, es spēlēju vienu no nozīmīgākajām lomām valsts izručīšanai, pēdējais gads bija ļoti labs. Noslēdzās ar parādu atdotu un manai komandai neteikot tālāk.

Šī simulācijas spēle bija ļoti laba un es apguvu daudz jauna. Tagad mana sapratne par valsts iekārtu ir daudz labāka. Es apstiprinu, ka NORDIC Training International ir nepieciešams un aicinu uzņēmumiem un cita veida kolektīviem izmantot viņu piedāvātos pakalpojumus.

Vērtējot simulācijas spēli Prezidents: 9/10

• Trūka kontroles par to, vai iedzīvotāji katru gadu bija paēduši.
• Solija gripu – nebija tās.

Vērtējot pasākumu kā tādu: 8/10

• Nepatika man tā mazā telpa un pusdienu porcijas arī bija mazas.

Ak jā, rakstā par pirmo kārtu, aprkastīju savu sajūsmu par meiteni zaļā. Vis kārtībā, viņa arī bija daļa no Zaļās valsts un viņa turpināja būt smuka. ^_^

 

……………………………………………………………………..